08.10.2009.
Lāsma Rozenfelde
I.Šulca pati sniedza mazliet atšķirīgas versijas par to, vai 500 miljonu latu deficīta samazinājums 2010.gada budžetā ir vai nav obligāti jāveic. Sākotnēji viņa uzsvēra, ka budžeta konsolidācija „nozīmē budžeta deficīta samazinājumu par 500 miljoniem latu”, savukārt tikai 8,5% deficīta sasniegšana ir „ļoti bīstama”, jo recesija var padziļināties. Taču vēlāk I.Šulca uzsvēra, ka atslēgas vārds ir reformas, nevis cipari, jo patlaban ārvalstu palīdzība krīt „caurā mucā”. Viņa sacīja, ka EK būs tikai priecīga, ja Latvijas valdība var pierādīt, ka ir vajadzīgs mazāks samazinājums. Iespējams, šo vēstījumu atšķirību var skaidrot ar I.Šulcas pārliecību par to, vai valdība spēj vai nespēj pierādīt mazākas konsolidācijas nepieciešamību.
Iebildis pret to, ka I.Šulca viņu pamāca, kā labā pārvaldībā jāveido sarunas ar sociālajiem partneriem, un pret viņas aizrādījumu par pārāk lielu koncentrēšanos uz 500 miljoniem, V.Dombrovskim bija mazāk sakāmā, kad viņam vaicāja par turpmākajiem soļiem budžeta veidošanā. Viņš sacīja, ka ir jāvirzās uz vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, un uzskaitīja piemērus, kas viņam ir pierādījuši, ka sarunu gaitā var panākt vienošanos. Taču skaidra plāna gadījumam, ja būs jāveic lielāka budžeta fiskālā konsolidācija, premjeram nebija – viņš vien uzskaitīja, ka jābalansē nepieciešamība mazināt izdevumus un palielināt ieņēmumus ar nepieciešamību nodrošināt ekonomisko aktivitāti un ņemt vērā sociālos faktorus. V.Dombrovskis iedzīvotājiem pavēstīja, ka valdība gatavo „kaut kādus” priekšlikumus.
I.Šulca kā ceļu uztvēra funkciju audita veikšanu valsts pārvaldē. Viņa apšaubīja cita debašu dalībnieka iebildes, ka tādējādi vajadzīgo naudu nevar ietaupīt, un atklāja, ka EK sarunās ar valdību uzdod jautājumu, kas slēpjas aiz cipariem, un nesaņem atbildi.
