Protams, ir loģiski, ka lavīnveidīgā ekonomikas krituma laikā, kad nākas reaģēt uz atsevišķu nozaru saucieniem pēc palīdzības, tiek strādāts arī pie tautsaimniecības attīstības ilgākā termiņā. Tomēr attiecībā uz šo plānu, kas ietver laikaposmu līdz 2015.gadam un ko pēc konferences nākamnedēļ  paredz septembra sākumā iesniegt valdībā ar precizējumiem un priekšlikumiem tiesību akta formā, ir lietas, kam nevar ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet.

Pirmkārt, kopējā politiskā pieeja par to, kas tieši ir jāprioritarizē un pēc kādiem kritērijiem. Globāla mēroga akadēmiskie strīdi, vai un kā būtu vai nebūtu pareizi veidot prioritāro nozaru vai industriālo atbalsta politiku, ministra Kampara plānā ir apieti, un nav pienācīgas analīzes, kāpēc definēt atbalsta politiku tieši šādi. Faktiski pamatā pieeja balstās galvenokārt uz līdzšinējo tautsaimniecības struktūru, lai gan nākotnes prognozēs prioritarizētajai apstrādes rūpniecībai nav paredzēts tik liels pieaugums kā, piemēram, transportam, kas nav starp prioritātēm. Savukārt par eksportspējas, pievienotās vērtības un citiem kritērijiem trūkst skaidra definējuma, cik liela loma tiem būs atbalsta noteikšanā un kādas būs atšķirības starp nozarēm.

Otrkārt, kopējā biznesa vide. Jā, patiešām, pēc ilgām un mokošām gaidām palēnām sāk funkcionēt valsts garantiju, eksporta kredītu un citi mehānismi. Lai gan vēl priekšā vērtēšana, vai tie ir pilnvērtīgi un pietiekami. Tomēr nez vai ir reāli runāt par valsts selektīvu atbalstu, ja nav zināmas pamatlietas, piemēram, ne turpmākās nodokļu politikas un nodokļu administrēšanas maiņas, ne valsts pārvaldes aparāta un birokrātisko procedūru izmaiņas. Jā, iespējams, atsevišķi varētu virzīt biznesa, izglītības un zinātnes sadarbības modeļus, kas dažādās jomās jau ir sasnieguši pienācīgu attīstības līmeni, taču šeit jāliek klāt jautājums par politikas veidošanu starp nozarēm – šajā gadījumā, sadarbojoties vismaz  3-4 ministrijām.

Treškārt praktiskie resursi. Šajā punktā paredzama viscietākā „piezemēšanās” – šobrīd, piemēram, Eiropas struktūrfondu resursi uzņēmējdarbības un inovāciju atbalstam ikgadēji ir mērāmi desmitos, ne simtos miljonu. Lielāki resursi, varbūt būtu, pieskaitot izglītībai un zinātnei un infrastruktūrai paredzētos līdzekļus, taču tad atkal jāatgriežas pie jautājuma, vai ekonomikas atveseļošanas plāns būs kopīgs vairākiem resoriem.

Viens it kā kopīgs plāns – Nacionālais attīstības plāns – Latvijā jau bija, tomēr nejūt tā reālu īstenošanos. Ekonomikas atveseļošanas plānam nez vai būs dzīvotspēja, ja tā mērogs būs būtiski šaurāks nekā NAPam. Bet pretējā gadījumā var gribot vai negribot nonākt no runča Leopolda vārdiem līdz „skaldi un valdi” realitātei.