29.06.2009.
Lāsma Rozenfelde
„Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programmu” jeb māsterplānu apstiprināja 2004.gada beigās, pēc gada valdība apstiprināja ieviešanas plānu laika posmam līdz 2010.gadam. Toreiz ministrs bija Gundars Bērziņš, un kopš tā laika visi veselības ministri bijuši tautpartijieši, tomēr plāns daudzos punktos ne tuvu nav izpildīts. „Kaut kāda realizācijas pakāpe tomēr tam māsterplānam ir,” tā I.Eglītis taisnojās 29.aprīļa publiskajās debatēs „Kas notiek Latvijā?”.
Slimnīcas un gultas stiprākas par māsterplānu?
Bija paredzēts, ka slimnīcu pārprofilēšanas un apvienošanas rezultātā strādās 11 reģionālās un 21 lokālā daudzprofilu slimnīca, taču šāds slimnīcu skaits nav sasniegts, un šobrīd arī nav skaidrības, cik slimnīcas Latvijā būs, sagaidot nākamo gadu. Jaunā māsterplāna projekts it kā paredzot gan lielāku slimnīcu pārveidi, gan daudz straujāku gultu skaita samazināšanu – vēl nesen tika ziņots, ka no pašreizējām 59 slimnīcām līdz 2013.gadam paliks 24, tostarp 3 universitātes klīnikas, 6 reģionālās slimnīcas un 8 lokālās slimnīcas. Tomēr šobrīd, ministriem mainoties, trūkst gan galīgo skaitļu, gan slimnīcu potenciālās slēgšanas lietderības kritēriju, piemēram, attiecībā ne tikai uz attālumiem, pacientu un gultu skaitu, bet arī pakalpojumu izmaksām un kvalitāti.
Slimnīcu skaits ar vienādu reformas rezultātu var būt dažāds, jo var gan slēgt slimnīcas, gan samazināt kvadratūru un gultu skaitu strādājošās slimnīcās. Līdz šim ne tuvu nav sasniegts plānotais rādītājs par 5 slimnīcu gultām uz tūkstoš iedzīvotājiem. Lai gan tieši lielais gultu skaits jau sen definēts kā sistēmas neefektivitāti veicinošs, pērn, gadu pirms māsterplāna termiņa beigām, tas vēl bija 7,4 gultas, un gultasvietu skaita samazinājums laikā kopš 2004.gada bija tikai no 17,9 līdz 16,9 tūkstošiem. Šīgada samazinājumi, protams, šo skaitli būtiski samazinās, tomēr, atkal, vēl nav skaidrības, kādu rezultātu plāno gada beigās. Tikmēr aprīlī veselības ministra ziņojumā valdībai bija definēts, ka kopējam gultu skaitam uz tūkstoš iedzīvotājiem 2011.gadā jābūt 5,9 – vairs neplānojot sasniegt to līmeni, kādu paredzēja pirms pieciem gadiem.
Nav sasniegts arī iecerētais samazinājums vidējam ārstēšanās ilgumam slimnīcās – bija paredzēts to samazināt par 10%, bet faktiski tas četru gadu laikā bija samazinājies par 5% un arvien vēl ir būtiski augstāks nekā lielākajā daļā Eiropas valstu. Tālu līdz izpildei ir arī vidējās gultu noslodzes rādītāji, kas pacientu līdzmaksājumu pieauguma un budžeta samazinājumu dēļ nu draud mainīties pat pretējā virzienā.
Efektivitātes jomā pie neizdarītajiem darbiem noteikti pieskaitāms arī jautājums par pakalpojumu tarifu aprēķināšanu, pamatojoties uz efektīvāko slimnīcu vidējām izmaksām – to Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda tehniskās palīdzības misija ieteica jau 2007.gadā, taču šobrīd to paredzēts darīt tikai nākamgad.
Turpinoties līdzekļu plūsmai slimnīcu virzienā, nav realizēta arī ģimenes ārstu sistēmas paplašināšana, nesasniedzot plānu, ka pie viena primārās veselības aprūpes ārsta būs reģistrēts ne vairāk kā 1800 pacientu. Šī vai cita iemesla dēļ, bet Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra ir secinājusi, ka kopējais ambulatoro apmeklējumu skaits pie ārsta iepriekšējos gados ir audzis, daļa pieejamību un kvalitāti raksturojošo rādītāju uzlabojas (samazinās saslimstība ar tuberkulozi un neatliekami operēto pacientu skaits ar čūlas perforāciju un asiņošanu no gremošanas trakta), tai pat laikā arvien ļoti slikti rādītāji ir, piemēram, ļaundabīgo audzēju diagnosticēšanā, kā arī mātes un zīdaiņu mirstībā.
Vai budžeta apjoms proporcionāls kvalitātei?
Vēl viens daudzkārt pieminēts neefektivitātes faktors ir nelietderīgi iztērēti līdzekļi ārstniecības iestāžu remontiem un medicīnisko tehnoloģiju iegādei, kas daudzkārt ir pretrunā gan māsterplāna burtam, gan garam. Kopumā, neskaitot tiešos iepirkumus, valsts investīcijas kopš 2005.gada sasniegušas 50 miljonus latu, desmitiem miljonu latu tiek un vēl tiks iegūti caur Eiropas Savienības fondiem, savukārt vairāk nekā 150 miljoni latu iegūti valsts galvotos kredītos.
Lai gan māsterplānā iekļauts solījums nodrošināt medicīnisko tehnoloģiju racionālu izvietojumu, tas netika izdarīts un pati VM bija spiesta konstatēt, ka ierīces bieži nopirktas neatbilstoši slimnīcas profilam, izvietotas un noslogotas neproporcionāli un nevienmērīgi. Aprīlī I.Eglīša ziņojumā valdībai par veselības nozarē plānotajām reformām ministrija pie šīs tēmas atgriezās atkal, paredzot reglamentēt dārgo medicīnas tehnoloģiju izvietojumu un neinvestēt publiskos līdzekļus dārgu medicīnisko tehnoloģiju iegādē. Tomēr termiņš attiecīgiem normatīvo aktu grozījumiem atlikts līdz 2011.gadam.
Vienīgā Tautas partijas prasība premjeram par veselības aprūpi, kas izteikta skaitliskā formā, ir saglabāt veselības nozarei budžeta izdevumus 3,4% no IKP līmenī, kas šogad plānoti 454 miljonu latu apmērā. Nākamgad ekonomikas lejupslīdes dēļ kopsumma noteikti vēl samazināsies. Šādai prasībai ir pamats, ja ņem vērā „Eurostat” datus, ka Eiropas Savienībā mazāki valsts izdevumi veselības aprūpei (attiecīgi 2,9% un 3,1% no IKP) 2007.gadā bija tikai Kiprā un Bulgārijā.
Tai pat laikā vēl viena starptautiskā mērogā apstiprināta aksioma ir tas, ka veselības aprūpes kvalitāte nebūt nav proporcionāla ieguldīto līdzekļu apjomam, tā ir dažāda, atkarībā no līdzekļu izmantošanas principiem. Arī to pienāktos neaizmirst Baibai Rozentālei un viņas atbalstītājiem, ne tikai prasot no nodokļu maksātājiem finansējumu, bet arī jaunā māsterplānā argumentējot, kā veselības aprūpes sistēmu Latvijā, ko tomēr balsta arī aizvadīto gadu investīcijas un šogad palielinātais privātais līdzfinansējums, uzlabot arī esošā finansējuma ietvaros.
Ziņojums par veselības aprūpes sistēmas strukturālo reformu
Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programma
Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras dati par veselības aprūpi
