Ceru, ka šis formāts ļāva skaidri apzināties, kāds šobrīd, krīzei pa īstam vēl tikai sākoties, ir resurss politiķiem, kuri personificē atbildību, kompetenci. Tas ir arī izejas punkts spriest, kas būtu vajadzīgs valsts vadības potenciālam krīzes turpinājumā.

Pēc pārstāvības parlamentā vai atbalsta sabiedrībā faktiski jebkuram no sešu politisko spēku līderiem būtu jābūt gatavam jebkurā brīdī kļūt par valdības vadītāju, lai realizētu valstisko atbildību vadīt krīzes pārvarēšanu. Bez ilūzijām vai cerībām, ja esam prasīgi, jākonstatē, ka potenciāls un piedāvājums ir, maigi izsakoties, pavājš. Līdzās daudzajiem tekstiem vajadzības izteiksmē trūkst skaidras pozīcijas par atbildību sadali un turpmāko skaidri pārskatāmu konkrētu rīcību – par skolotājiem un pensionāriem, par biznesa vidi un nodokļiem, un tamlīdzīgi, tostarp arī par morāles kategorijām politikā.

Saeima otrdien nobalsoja par budžeta grozījumiem, kas mežonīgā tempā bija tapuši nepilnas nedēļas laikā kopš aizvadītās ceturtdienas, kad 500 miljonu samazinājums tapa pēc šokējošajiem Finanšu ministrijas priekšlikumiem un Valsts prezidenta nestandarta iejaukšanās valdības darbā, līdz ar koalīcijas politiķu un sociālo partneru dalību. Faktiski šajā brīdī valdība politiski savā ziņā pārdzīvoja klīnisko nāvi, un vēl arvien grūti diagnosticēt, vai sekas nav neatgriezeniskas.

Nonākšana līdz šai situācijai un tik novēlotā ķeršanās pie lielāka apjoma budžeta samazinājumiem šobrīd, šķiet, kļuvusi par medusmaizi gan pozīcijai, gan opozīcijai „Jaunā laika”, tā premjera un finanšu ministra kritizēšanai. Pamatoti, protams, un premjera trešdienas vakarā izplatītais paziņojums ar atvainošanos par situāciju, bet ne par savu rīcību, ir vēl lielāks pamats kritikai. Tomēr simts pirmo reizi kritizēt jau tagad kļūst bezjēdzīgi, īpaši, ja visfundamentālākajās nozarēs tā arī trūkst skaidra piedāvājuma par strukturālajām reformām. Jo skolotāju protesti liek atgriezties pie jautājumiem par skolu tīkla un skolotāju skaita samazināšanas, iespējams, arī izglītības satura sašaurināšanas, taču precīza redzējuma par šiem jautājumiem ZZS un tās ministrei nav. Par pilnvērtīgām reformām nez vai var saukt arī demisionējušā veselības ministra un jaunu ministru izvirzīt gribošās Tautas partijas piedāvājumu par mehānisku slimnīcu skaita samazināšanu, turklāt bez atklātiem kritērijiem par šo slimnīcu izvēli, bet bez jebkādiem citiem veselības aprūpes organizācijas pārveidojumiem, turklāt, saglabājot daudzpadsmit miljonus vērto nozares pārvaldes sistēmu, kaut arī samazinot iestāžu skaitu.

Diemžēl, arī opozīcija balansē starp loģisku un populistisku pieeju bez lielas paškritikas. „Saskaņas centra” vadītspēju pavisam drīz varēsim vērtēt Rīgas domē, gan atceroties, ka jau līdz šim saskaņieši bez lieka trokšņa bijuši vairākuma balstītāji, taču nekādas revolūcijas nav iniciējuši. Arī LPP/LC būs sava līdzatbildība par galvaspilsētu, savukārt ekspremjera atbalsts partijas citu biedru neatbalstītajiem budžeta grozījumiem parlamentā padara vēl neskaidrāku šīs partijas politisko nostāju. „Pilsoniskā savienība”, patiecoties īpaši augstajiem vēlēšanu rezultātiem, saistās ar jaunām cerībām, tomēr nu jau līdzās tām iezogas arī veci riski – brīžiem šķiet, ka partijas līderis atkārtoti „Jaunā laika” dibinātāja pārforsētā patosa kļūdas, klāt liekot vēl tekstus, kas ļoti atgādina viņa niknākā oponenta saukli – es jums mācīšu pelnīt, nevis taupīt. Vismaz pagaidām – diezgan pretrunīgs kokteilis.

Tikmēr realitāte ir tāda, ka taupīt, atkal un atkal, līdz ar nodokļu celšanu, būs nepieciešams jau tuvākajos mēnešos, lai kā politiķi par to vairītos konkrēti runāt. Savukārt ekonomiskajai krīzei klāt nāk kārtējais politiskās krīzes pieaugums. Tas vēl jo pastiprina sabiedrības vēlmi pēc „asinīm” – pēc atbildības, nožēlas, sankcijām, revanša un tamlīdzīgi. Un arī pēc līderisma. Politiķi līdz zināmai robežai, protams, var nereaģēt, bet šajā situācijā nez vai tas ir risinājums – tā būs augsne jauniem, vēl asākiem protestiem, kas prasa citādu politiku.
Ļoti iespējams, ka diagnoze ir vienkārša – šie politiķi, pat ja grib, nespēj piespiesties un mainīties, un kļūt par krīzes vadību. Arī sociālo partneru pievilkšana „darba grupā” – ar to vēl ir krietni par maz, drīzāk tā var kļūt par kārtējo izkārtni. Ko un kā šādā gadījumā mainīt pēc būtības valsts pašpārvaldē – tas vēl arvien ir atklāts jautājums Arī Valsts prezidentam, kurš šorīt Saeimā norunāja emocionālu un visādā ziņā pareizu, taču ar cerībām un aicinājumiem, kuri var nepiepildīties, pārpilnu runu. Tas ir jautājums arī tiem protestētājiem, kuri šodien iet mītiņot Esplanādē, varbūt drīz streikos un tamlīdzīgi. Vai arī protestēs klusējot, nemaksājot nodokļus vai aizbraucot no Latvijas, bet ar sāpi sirdī. Protesti arī var gan virzīt, gan gremdēt.