Valsts prezidentam, kurš no pirmavotiem var saņemt informāciju un kuru nebremzē partijām piederīgo cīņas par reitingiem un pret konkurentiem, ir vairāk iespēju būt gan nepatīkamo ziņu nesējam, gan risinājumu dzinējspēkam.
Valdis Zatlers, kuru kopš prezidentūras pirmajām dienām bremzē gan skandalozā ievēlēšana, gan politiskā un publiskā darba pieredzes trūkums, ir progresējis savā aktivitātē, taču, šķiet, vēl ne tās konsekvencē un stratēģiskumā.

Valsts prezidentam, vismaz Latvijā, ar šauru padomnieku loku, protams, ir daudz ierobežotāki analītiskie un intelektuālie resursi nekā citām politiskajām grupām un varas struktūrām.
Valdim Zatleram, kurš šo pašu prezidenta visnotaļ plaši interpretējamo pilnvaru ietvaros janvārī uzstādīja jaunu, augstāku latiņu ne tikai parlamenta, bet arī savam darbam, ir vairāk nekā nepamatoti atgriezties tajā distancētajā vērtētāja lomā, kādā viņš bija līdz šim.

Valsts prezidentam valdību un parlamentu ne tikai krīžu, bet nepietiekamas efektivitātes gadījumos Saeima paredz tiesības uz iniciatīvu un dienaskārtību noteikšanu gan valdībā, gan Saeimā.
Valdis Zatlers vēl to lielā mērā nav izmantojis - piemēram, piedaloties ekonomikas stabilizācijas procesa uzraudzības komisijas sēdēs parlamentā, vai sasaucot valdības sēdes par budžetu un valsts pārvaldes vai nozaru reformām ātrākos termiņos.

Valsts prezidentam Satversme paredz bezgala plaši interpretējamo funkciju reprezentēt valsti starptautiski, uz ko atsaucoties, var virzīt procesus, lai būtu rezultāts, ko pienāktos reprezentēt.
Valda Zatlera izteikumi par valsts vīziju, mērķiem lielākoties ir uzdevumu formā izpildvarai, taču, iespējams, sadrumstalotais politiskais spektrs un sabiedriskā sektora nespēja „ielobēt” savas intereses, un nepietiekami stratēģiskais skatījums ir vairāk nekā pietiekami priekšnoteikumi, lai šobrīd prezidents iniciētu jaunus veidus un formātus, nebaidīsimies šī vārda, ārkārtas situācijas risināšanai. Turklāt, kas būtiski, nekādā gadījumā nekļūstot par vienpersonisku lēmēju un varbūt pat nekrītot kārdinājumā kļūt par ilgtermiņa līderi „krīzes menedžmentā”.

Valsts prezidenta uzdevums saskaņā ar Satversmi ir sekmēt valsts un iedzīvotāju labklājību, tāpēc prezidentam ir ne tikai iespējas, bet pat pienākumi publiski runāt par tiem parlamenta vai valdības lēmumiem vai to trūkumu, kas šo labklājību apdraud. Bet var runāt arī plašāk.
Valdis Zatlers operē ar vispārzināmo frāžu tiražēšanu par aizdevumu saistībām, budžeta grozījumiem, strukturālām reformām, palīdzību uzņēmējiem un sociālās aizsardzības programmu dažos mēnešos. Šajās frāzes ir daudz pretrunu – piemēram, principiālas strukturālās reformas ir ceļš uz straujāku bezdarbu, ko aizdevēji prasa novērst, budžeta disciplīna ir pretrunā ar palīdzēšanu daudziem, kas to tiešām pelnījuši, un visiem uzņēmējiem palīdzot, iespējams, atkal skarbi skan, bet nogremdēs labākos. Taču fakts gan ir, ka budžeta revidēšanas atlikšana uz pēcvēlēšanu laiku ir vislielākais risks pietuvināt valsts maksātnespēju un patiešām dziļu krīzi.
Tomēr ilgtermiņa risinājumi iespējams, saistās ar pavisam citām kategorijām – Valda Zatlera proponētā politiskās vides pārveidošana, līdzdalības palielināšana un citas idejiskās lietas nevar rasties pēc deklaratīva uzsaukuma, bet bez idejiskās un ideoloģiskās virzības, tāpat kā purvā nevar būvēt māju, turklāt, bez piebraucamā ceļa pie tās. Bez līdzšinējās divās desmitgadēs notikušā, elites rīcības, kļūdu un atbildības vērtēšanas un arī pašnovērtēšanas, ne tikai neuzticības, bet arī naivuma un kompleksu pilnajā sabiedrībā nez vai ir iespējama mežonīgā kapitālisma dalībnieku nevis varas hierarhijas  kārtējā mutācija, bet pārtapšana pašorganizētā, sociāli atbildīgā nācijā ar respektētiem un spēcīgiem līderiem.