Saeimas atlaišanas bubulis pēc Valsts prezidenta 14.janvāra ultimāta it kā ir veicinājis politiķu darbu. Tai pat laikā, spriežot par „sauso atlikumu”, atklāts ir ne tikai jautājums, vai ultimātā prasītais ir izpildīts, bet, galvenokārt, vai izmaiņas ir pēc būtības vai tikai formālas. Un, iespējams, vissvarīgākais ir jautājums par to, vai parlaments un valdība, neatkarīgi no tā, ko prasa prezidents, dara to, ko būtu pienākums darīt un kas Latvijas valstij un tautai ir nepieciešams. Gan attiecībā uz ekonomiku un finansēm, gan idejiskām un morāles kategorijām. Un te, protams, seko jautājums, vai pašreizējais tautas priekšstāvju vairākums, no kuriem lielākā daļa ir līdzdalīgi līdzšinējo problēmu padziļināšanā, spēj pieņemt lēmumus, kas risinātu pašreizējās problēmas. Jautājums par jaunās koalīcijas un valdības lemtspēju arī vēl ir atklāts.

Saeimas atlaišanas temats vismaz šķietami ir saasinājis attiecības starp Valsts prezidentu un partijām. Bet varbūt tām tādām bija jākļūst jebkurā gadījumā. Saeimas atlaišanas jautājums ir arī kļuvis par dilemmu un polemikas objektu gan starp politiķiem, gan sabiedrībā. Prezidents kopš janvāra ir uzņēmies vai vismaz mēģinājis uzņemties zināmu stūrmaņa lomu, un nu ir jautājums, kā šī loma tiek realizēta, kas nosaka konkrētā cilvēka spēju to realizēt, un vai tiks mēģināts to realizēt turpmāk. Tostarp, gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā, kur Valsts prezidents ir viens no Latvijas vārda nesējiem.