26.01.2009.
Jānis Domburs
Partijas paziņojumā visnotaļ diplomātiski teikts: „S.Kalniete ir ar mieru kandidēt uz Eiropas Parlamentu, lai gan pirms gada, kad veidojās partija, viņai nebija šādu plānu. Situāciju mainīja Ģ.V. Kristovska lēmums nestartēt vēlreiz uz EP, bet kandidēt uz Rīgas mēra amatu nākamajās pašvaldību vēlēšanās.” Deputāte paziņojusi, ka nākamā sasaukuma Eiroparlamentā, kurā viņa varētu strādāt, viens no atbildīgākajiem uzdevumiem būs lauksaimniecības politikas reforma.
Taču KNL debatēs pirms gandrīz gada, 2008.gada 6.februārī, nebija runas, ka „nebija šādu plānu”. Gluži otrādi – Kalniete bija gana kategoriska, atzīstot: „Tas bija viens no maniem sapņiem, es no tā esmu atteikusies.” Tādējādi politiķe viņas esošajiem un potenciālajiem atbalstītājiem demonstrēja vēstījumu, ka jaunas partijas izveide nav līdzeklis nokļūt Eiroparlamenta deputātu kandidātu listes augšgalā un Kalniete turpmāk darbosies Latvijas iekšpolitikā.
Protams, var jau piesaukt partijas vajadzības. Lai gan nez vai padomju gadi, kad partija bija stiprāka par personību, tomēr nav pagājuši. Kādas letālas sekas partijai vai valstij Kalnietes nekandidēšanas gadījumā būtu pagrūti iztēloties. Turklāt jāatzīmē, ka nekas neliedza savulaik atbildēt līdzīgi kā dažas sekundes vēlāk pieminētajās KNL debatēs pateica Ģirts Valdis Kristovskis: „To rādīs partijas vajadzības.”
Protams, allaž var atrast pamatojumus, ko piesaukt viedokļu maiņai – gan pirms, gan pēc vēlēšanām. Šādu nekandidēšanas solījumu nepildīšana droši vien arī pelna mazāk kritikas nekā priekšvēlēšanu solījumu neizpilde pēc jaunu varas posteņu iegūšanas. Iespējams arī, ka Kalnietes darbība Eiroparlamentā, ņemot vērā viņas starptautiskās darbības pieredzi, varētu būt Latvijai ļoti noderīga, arī lauksaimniecības nozarē. Taču tas nemaina repliku par politiķa stilu – solīt un nepildīt, un, pēc lēmuma maiņas mēģināt interpretēt, ka šie ir tikai „plāni, kuru nebija”, nevis atzīt, ka solījums nav pildīts.
