Kalnietes un Kristovska aiziešanu no „Jaunā laika” un TB/LNNK, tāpat kā Pabrika un Štokenberga atdalīšanos no Tautas partijas gluži saprotami var izskaidrot ar kritisko masu starp neapmierinātību sabiedrībā un diskomfortu partiju „ķēķos”. Tāpēc arī neizbēgami viens no vadmotīviem abu topošo partiju līderu retorikā būs kritika pret līdzšinējiem partneriem. Tomēr jautājums ir par to, cik ilgi uz to varēs balstīties, cenšoties piesaistīt vēlētāju simpātijas. Pēc jaunu partiju rašanās uz katrām iepriekšējām vēlēšanām, izņemot pēdējās, jaunas partijas ar eksministriem un deputātiem priekšgalā lielai daļai sabiedrības var pamatoti radīt skepsi.

Seko jautājums par jaunu partiju jaunu piedāvājumu – kā alternatīvu esošajām. Kalnietes un Kristovska ideoloģiskie vai programmatiskie uzstādījumi šobrīd netiek tālāk par idejiskiem saukļiem, kas jau skanējuši no daudzu nu jau „veco vēžu” mutēm. Nemaz nerunājot par to, ka, piemēram, šobrīd daudzināto pilsonisko sabiedrību abi, toreiz ministri, diez ko necentās respektēt, kad tika lemts par Latvijas dalību Irākas karā. No vienas puses, šībrīža nekonkrētība būtu attaisnojama ar to, ka izstāšanās no partijām notikusi tik tikko. Tomēr, no otras puses, zinot, ka gan Kalnietes pretenzijas pret JL vadības uzstādījumiem, gan Kristovska iekšējā opozīcija TB/LNNK bija gana ilga, tas būtu bijis pamats daudz skaidrāk definēt, ar ko labāka vai vismaz citādāka būs viņu jaunā „labējā, nacionālā, novados balstītā” partija. Šādas tēzes var deklarēt vēl vismaz trīs četras no esošajām partijām.

Štokenbergs un Pabriks definē uzstādījumu par kreisu politiku. Teorētiski, ņemot vērā Latvijas politisko realitāti, ir apsveicami, ka kreisajā flangā alternatīvas paplašinās. Tomēr praksē gan trūkst konkrētības rīcības plānos, gan netrūkst šaubu par to, vai ilggadīgo labējās ideoloģijas piekritēju brīnumainās pārvērtības nav vairāk polittehnoloģija, nevis pārliecība. To pašu var attiecināt uz virkni „Citas politikas” dalībniekiem, kurus arī par pārliecinātiem sociāldemokrātiskās solidaritātes ideju nesējiem pagrūti uztvert. Pat ja mēģina šo karogu nest, atsperoties uz LSDSP agrākās godības krāsmatām, ko šobrīd pieteicis reanimēt Atis Lejiņš.

Abu jauno partiju nākotne, protams, atkarīga no turpmākā personāliju sastāva veidošanās, kas, attiecīgi, personificēs idejas un plānus, un, galvenais, to ticamību. Viens no galvenajiem atskaites punktiem šiem plāniem, protams, būs iespējamie alternatīvie risinājumi valsts problēmu risināšanai, ar ko apņēmusies nodarboties Godmaņa valdība. Un, iespējams, tieši šis būs filtrs tam, vai jaunās partijas kļūs par sīkām vai, labākā gadījumā vidējām partijām, kuru perspektīva ir vairot sašķeltību nākamajā parlamentā, ierindojoties līdzās pašreizējām varas partijām, vai arī tās izvērsīsies plašākas, kompetentākas un pārliecinošākas, spējot mainīt galveno varoņu sastāvu uz Latvijas politiskās skatuves. Vienalga, vai pēc kārtējām vai ārkārtas vēlēšanām.