Protams, daļa uzņēmēju neko nekur nevar pārcelt, citi negrib, un nāks klāt vēl arī citi. Protams, daļa vairāk, daļa mazāk, bet maksās nodokļus un, protams, ja nesekos vēl kādi ārkārtas notikumi, Latvija šā tā krīzi pārdzīvos, ieņēmumi budžetā būs un aizdevumi tiks atdoti. Tomēr jautājums paliek - cik efektīvi tas tiks realizēts, kāda labklājība būs pēckrīzes Latvijā. Un tad būs par vēlu virpināt versijas, vai SVF un citiem starptautiskajiem aizdevējiem bija draudzīgas vai citādas intereses. Mēs esam viņu klienti, no kuriem pašiem tomēr galvenokārt ļoti daudz kas ir atkarīgs. Kopumā starptautiskā salīdzinājumā novērtējamā ļoti zemā biznesa aktivitāte ir uzskatāms indikators, ka īsti labi ar Latvijas ekonomisko veselību nav. Var vainot genofondu vai dajebko citu, tomēr valdības un varas līdzvaina, kaut netieša, pie tā noteikti arī ir.

Var atkal un atkal uzskaitīt, kā ne ar uzņēmējiem, ne arodbiedrībām, ne dažādu nozaru ekspertiem (ne)tika apspriests valdības plāns, ne tas, ka vēl arvien ir neskaitāmi neatbildēti jautājumi par valsts pārvaldes darbības, Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanas, izglītības sistēmas, nodokļu administrēšanas efektivitāti. Uzskaitījumu un detalizāciju varētu izvērst ļoti gari. Var būt dažādi viedokļi par risinājumiem, taču šobrīd vēl arvien trūkst pašu risinājumu, dominē uzstādījums, ka virziens ir, cits nevar būt un arī risinājumi sekos.

Premjers „Kas notiek Latvijā?” debatēs pāris reižu izteica replikas no sērijas „uz ko velkat” un „ko cenšaties izspiest” – par to, vai 300 miljonus latu budžetā nevarēja nodrošināt, nevis palielinot nodokļus, bet vēl samazinot izdevumus, un par to, ka SVF aizdevuma uzraudzībai vajag īpašu statusu. Uzskatu, ka ir ļoti daudz pamata apšaubīt, ka vēl 300 miljonus latu no 3 miljardus lielajiem izdevumiem nevar ieekonomēt, un ka tikai principiāli atšķirīga, atklāta un iespējami neatkarīga šī aizdevuma izmantošanas caurskatīšana jeb uzraudzīšana, kas faktiski ir tā pati valsts budžeta revidēšana, var novērst plašas neefektivitātes turpināšanos.

Tomēr budžeta izdevumu ne līdzšinējo, ne potenciālo samazinājumu nav iespējams vērtēt, jo valsts budžets vēl arvien ir totāli necaurspīdīgs un pagājušās nedēļas valdības un Saeimas lēmumi vēl arvien faktiski nav zināmi, jo nav datu, kas kurā resorā tiek samazināts. Līdz ar to jautājums par to, vai šī samazināšana neskar vienlīdzīgi gan efektīvo, gan neefektīvo izdevumu daļu, arī paliek atklāts. Jāatzīmē, ka šeit ir vieta arī jautājumam par Valsts kontroli, ko pēdējā laikā nereti piesauc kā panaceju visu procesu izvērtēšanā. Sudrabas kundze vakar „Kas notiek Latvijā?” izteicās, ka lielāku izdevumu samazinājumu, viņasprāt, nevarēja veikt. Ko atļaušos apšaubīt kaut vai tāpēc, ka virknei Valsts kontroles uzskatāmi nelietderību atmaskojošajām revīzijām nav sekojusi rīcība, lai nelietderību novērstu. Un arī aizvadītās nedēļas lēmumi šobrīd nekādi neliecina, ka tas ir novērsts. Sākot no atalgojuma sistēmas vai automašīnām, beidzot ar iepirkumu principiem un resursu atdevi. Nekas arī neliecina, ka no samazināšanas vairāk necietīs sliktāk atalgotie reāla darba darītāji, nevis viņu mazāk efektīvie pārvaldītāji. Tai pat laikā atklāts paliek jautājums par to, vai Valsts kontrole šobrīd ir vienīgā vai pat īstā instance, kuras virzienā būtu jālūkojas, domājot par to dažādu valsts politiku plānošanas un īstenošanas efektivitātes izvērtēšanu pēc tam, kad daudzkārt piesaukto funkcionālo auditu tā īsti kā nav, tā nav. Arī šis būtu viens no plāna punktiem aizdevuma izmantošanas uzraudzīšanai – šī procesa laikā veicot līdz šim nebijušu valsts pārvaldes revidēšanu, ne tikai ministru skaita samazināšanu, kas lielā mērā var izrādīties tikai politiski populistiska kombinācija.

Lai ar to visu nodarbotos, ir vajadzīgs krīzes menedžments jeb vadība. Protams, SVF uzraugi nav krīzes menedžments, lai gan viņu ieteikumus attiecībā uz vairāku nozaru efektivizēšanu krīzes laikā būtu vērts atkal aktualizēt. Šobrīd krīzes vadība ir valdība, tomēr es neatkārtošu visu to kritiku gan argumentu, gan humora formā, kas par šo tēmu ir pateikts. Līdz krīzei nonākušās koalīcijas partiju darboņu nomaiņa ministru amatos arī vēl pats par sevi nav krīzes menedžments. Godmanim ir taisnība, ka, runājot par šo krīzi un starptautisko aizdevumu, nav runa par šo valdību, bet par valsti. Bet, ja šajā valstī vara vēl pieder tautai, nevis Starptautiskajam valūtas fondam un varu ieguvušo apļveida aizsardzībai pret oponentiem, tad efektīvi krīzi var menedžēt tikai, ja menedžeriem padotie strādā vienotā komandā, nevis saņem apšaubāmus uzdevumus. Protams, var arī tikai menedžēt. Kā tajā vecajā anekdotē. Pirmais punkts – priekšniekam vienmēr taisnība. Otrais punkts – gadījumā, ja priekšniekam nav taisnība, skatīt punktu numur viens.