Gan banku krīze, gan valsts ekonomikas krīze ir problēmas, kam ir precedenti globālā līmenī, līdz ar to atskaites punkts nevar nebūt globāls salīdzinājums un prasība argumentēt un komunicēt ne sliktāk kā tajās valstīs, kuru finanšu sistēmas un ekonomikas stabilitāti un attīstību gribam sasniegt un pārspēt. Visi, kas vairāk vai mazāk seko finanšu un ekonomikas krīzes procesu atspoguļojumam starptautiskajā presē, var spriest, kā citviet notiek problēmu risinājumu apspriešana, lēmumu pieņemšana, to argumentēšana un vērtēšana. Var jau vainot Latvijas žurnālistus par nepareizu stilu, var rēķināties ar atsevišķu politiķu komunikācijas īpatnībām, var iebilst vēl kā citādi, tomēr, manuprāt, tās ir atrunas. Uzskatu, ka Latvijā politisko un ekonomisko lēmumu forma un saturs neiztur globālo konkurenci. Gan attiecībā uz banku atbalsta plānu caurskatāmību un pieņemšanas ātrumu, stilu un līmeni izpildvarā un parlamentā. Gan attiecībā uz informācijas apjomu par valsts ekonomikas reformu versijām un to nepieciešamības pamatojumu. Gan vēl citos jautājumos. Tas, ka Latvijā nav tādas publikas reakcijas kā savulaik Ungārijā ar publiskiem grautiņiem, vai tikko Īslandē ar ielaušanos bankā, tas nenozīmē, ka sabiedrības neapmierinātība ir būtiski mazāka vai ka mums būtu jāriskē līdz šādiem protestiem nonākt.

Attiecībā uz „Parex banku” šobrīd jau var izvirzīt argumentējamu versiju, ka valdība jau atkārtoti, gan 8.novembrī, gan 3.decembrī, pieņēmusi lēmumus, balstoties uz nepilnīgu informāciju, vilcinoties un ar neskaidriem turpmākajiem scenārijiem. Par to liecina kaut vai dažādas kuluārrunas par to, ka tikai tagad atklājas pilna aina, pakāpeniski kļūst zināma precīza aina, kas izņēmis naudu no bankas, pretrunīgie izteikumi par iespējamo bankas slēgšanas scenāriju, ieilgusī darījumu ierobežojumu noteikšanas atlikšana un turpmāko bankas vadītāju personāliju nenosaukšana. Atšķirībā no citām valstīm, Latvija daudz lēnāk formulēja atbalsta principus un vēl arvien nav definējusi konkrētu valsts atbalsta apjomu bankām, kā arī turpmākos tā piešķiršanas kritērijus un pamatojumu . Protams, daudzi valdības lēmumu punkti ir loģiski un pieņemami, tomēr trūkumi, kas ir vairāk par darvas pilienu medus mucā, ir pietiekami, lai labie darbi kļūtu par gandrīz neko.

Valdības un valsts budžeta ieguldījumu apjoma risks attiecībā uz „Parex banku” pat sliktā scenārijā, jo šobrīd nav pamata apgalvot, ka bankas aktīvi būtu ievērojamā apjomā izzagti vai pārmērīgi zaudējuši vērtību, ir ierobežojams aptuveni miljarda apjomā. Pret iekšzemes kopproduktu vairāk nekā pusotra desmita miljardu apjomā un pret budžetu piecu miljardu apjomā tas vēl ir relatīvi limitēts, tad potenciālā Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma apjoms ir vairākkārt lielāks, un tas sasniedz praktiski visus samērīgos un arī iespējamos ārējo aizņēmumu apjomu un termiņu limitus. Līdz ar to, ja „Parex bankas” gadījumā vēl varam gūt mācības, mainot lēmumus, tad SVF gadījumā tādas iespējas ir un būs, visticamāk, krietni mazākas, un šo eksāmenu otro reizi kārtot nevarēs. Sarunas ar Eiropas Komisiju un SVF par aizņēmumiem jau rit vairāk nekā divas nedēļas saskaņā ar oficiālajiem paziņojumiem. Lielāko publisko kritiku izraisījusi straujā aizņēmuma apjoma maiņa, kam tikai ar vairāku dienu novēlošanos sekoja smagnēji formulējumi par virzieniem, nozarēm vai blokiem, kuros aizdevuma līdzekļi tiktu strukturēti, un par nosacījumu ietvaru, kas būtu iekļaujams valsts ekonomikas stabilizācijas plānā. Premjers šodien Saeimā piesauca divpadsmit lappušu lielu dokumentu, ko viņš tomēr tautas priekšstāvjiem nerādīšot, jo tas esot divpusējo sarunu materiāls. Tai pat laikā viens no plāna tapšanas aculieciniekiem vakar „Kas notiek Latvijā?” studijā to pēc apspriešanas šīs nedēļas sākumā nosauca par virsrakstu plānu. Neatrodu nevienu iemeslu, kāpēc vismaz virsrakstus, blokus, virzienus un limitus premjers, finanšu ministrs un visa valdība nevarētu gan publiskot, gan paskaidrot un argumentēt publikai uztveramā formā pāris minūšu laikā, tāpat kā to par fundamentāliem ekonomisku reformu plāniem jau gadu desmitiem rietumvalstīs dara valstu vadītāji. Arī ASV prezidenta amata kandidātiem debatēs, piemēram, piedāvātās pārmaiņas nozīmīgākajās nozarēs jāspēj izklāstīt pāris minūtēs. Tikmēr Latvijā sabiedrībai jāklausās gari izklāsti par ekonomikas un budžeta statistikas datiem vai tukšas frāzes par globālās krīzes šausmām un lielo valdības apņēmību, taču tā arī nav pietiekami skaidru atbilžu par to, ko valdība piedāvā darīt vai nedarīt, piemēram, sociālā nodrošinājuma izdevumu ierobežošanā, izglītības un veselības sistēmu reformēšanā, nodokļu politikas mainīšanā, un tā tālāk. Turklāt, kas būtiski – ko piedāvā apspriešanai nevis tikai starptautiskajām organizācijām, bet saviem vēlētājiem, pilsoņiem un nodokļu maksātājiem. Jo, ja šodien būs kļūdas, tad tās labot vēlāk bez vēl pamatīgākiem valsts finanšu un ekonomikas satricinājumiem un vēl dziļākas krīzes vairs nebūs iespējams. Un atbildība par to nenozīmē tikai paziņojumus par atbildības uzņemšanos, bet arī publisku paskaidrojumu par to, par ko šo atbildību grasās uzņemties.