Finanšu ministra un premjera izteikumi dažu nedēļu laikā par vairāku miljardu amplitūdā ļoti atšķirīgām summām kā nepieciešamā vai iespējamā aizņēmuma apjomu rada gan politiskus, gan ekonomisku jautājumus – gan par politiķu publisko komunikāciju, gan ekonomiskās situācijas pārzināšanu. Valdības nostājas maiņa pret „Parex” bankas līdzšinējiem lielajiem akcionāriem rada vēl papildus jautājumus par valdības plānu konsekvenci šīs bankas atbalstīšanā. Līdz ar to, pat ar neskaitāmām atrunām par vēl nepabeigtām sarunām, būtu adekvāti publiski definēt un arī izvirzīt publiskai apspriešanai pamatprincipus aizrobežu aizņēmumiem kontekstā ar pašmāju budžeta politiku un „spēles noteikumiem” ekonomikā.

Politiskajā dienaskārtībā šo jautājumu apspriešana pārceļas uz Saeimu – SVF aizņēmums nu jau tiek saistīts ar Saeimā akceptētu ekonomikas stabilizācijas plānu, rīt Saeimā notiks premjera iniciēta ārkārtas sēde par ekonomikas un finanšu situācijas stabilizāciju, tikmēr opozīcija apšauba finanšu ministra kompetenci, uz ko ministrs nepaliek parādā. Protams, šobrīd būtu lietderīgi, ja politiķu polemika nepazaudētu racionālo pamatojumu, bet – no abām pusēm, valdības lēmumi bez to pamatojuma parlamentā un medijos nez vai spēs gūt respektu, lai cik tie labi būtu.

Īpaši daudz jautājumu kopš vakar un šodien izskanējušajiem paziņojumiem par „Parex bankas” lielākas akciju paketes pārņemšanu, izmaiņām vadībā, darījumu ierobežojumiem un pat iespējamo bankas slēgšanu, rodas par valdības politiku banku sektorā un arī par starptautisko aizņēmumu izmantošanu „Parex bankas” glābšanai, kuras pārņemšanas principi arī nav akceptēti parlamentā, lai gan pagājis jau gandrīz mēnesis, kopš tapa plāns par banku pārņemšanas likuma tapšanu.

Valsts ekonomikas stabilizācijas plānus tai pat laikā izpildvaras kabinetos sākts apspriest, piedaloties arī vairāku biznesa nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un ekonomistiem. Tai pat laikā kuluāros izskan ļoti pretrunīgas ziņas par to, cik pilnvērtīgi šie plāni ir un cik lielā mērā tiem jāparedz aizņēmuma izmantošana banku sistēmas atbalstīšanai, budžeta deficīta mazināšanai, biznesa kreditēšanai, monetārās politikas stiprināšanai, un tamlīdzīgi. Respektīvi – ciktāl aizņēmums var būt tikai „drošības spilvens”, ciktāl tas izmantojams ekonomikas lejupslīdes stabilizēšanai, bet ciktāl ar to jālāpa konkrēti caurumi valsts finanšu sistēmas un tautsaimniecības kuģī? Vienlaikus jautājums ir arī par to, cik lielā mērā aizņēmums un tā atdošana nākotnē liek vēl būtiskāk samazināt valsts budžeta izdevumus un, iespējams, arī nodokļu sistēmu. Tā kā starptautiskais aizņēmums var būtiski palielināt valsts, tātad, katra nodokļu maksātāja parādu slogu, šie jautājumi Latvijā neizbēgami, paralēli valdības slēgtajām sēdēm un sarunām ar aizrobežu aizdevējiem, kļūst par publiskas apspriešanas objektu.

Raidījumā piedalīsies: Ministru prezidents Ivars Godmanis, finanšu ministrs Atis Slakteris, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane, Latvijas Bankas Ārējo sakaru pārvaldes vadītājs Juris Kravalis, partijas „Jaunais laiks” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Dzintars Zaķis, Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, ekonomisti Raita Karnīte un Mārtiņš Kazāks.