Vakar pēc negribīgas politiķu un amatpersonu tielēšanās publika tomēr uzzināja, ka par „Parex bankas” atbalstīšanu tās prezidents Valērijs Kargins iniciatīvu premjeram izteicis 21.oktobrī. Bet valdība, kuras gala lēmums tika pieņemts un publiskots divarpus nedēļas vēlāk, noteikusi citus atbalsta principus – ar valsts kontroli un bankas vadības maiņu.
21.oktobris bija nākamā diena pēc tam, kad Zviedrijas valdība paziņoja par valdības atbalstu banku sistēmas stabilitātes nodrošināšanai, ko pēdējās nedēļas laikā daudz piesauc kontekstā ar nestabilitāti Latvijas banku nozarē. Šobrīd, jau trīs nedēļas vēlāk, Latvijā vēl arvien nav noteikti skaidri principi valsts atbalstam bankām, ir tikai viens precedents. Tikai vakar saziņā starp Saeimas budžeta komisiju, Finanšu ministriju un valsts kasi pabeigti likuma grozījumi, kas reglamentē valsts aizņēmumus un aizdevumus, un galvojumu izsniegšanu. Kā gala limits noteikti 10% no iekšzemes kopprodukta galvojumiem un 20% aizņēmumiem jeb attiecīgi ap 1,6 un 3,3 miljardiem latu, rēķinot pret šībrīža IKP. Samērojot ar banku sindicētajiem kredītiem un valdības aizņēmumiem – rezervju nemaz nav tik daudz. Tikmēr iecerētais „Banku pārņemšanas likums” nav pat publiski apspriežama projekta stadijā. Piektdien Saeimā valsts budžeta apspriešanā šis valsts ārējā parāda kontekstā būtu pamatīgi apspriežams jautājums.
Visa minētā notikumu attīstība kopumā ir pamats vēl un vēlreiz pārvērtēt, vai Latvijas valsts un valdības reakcija ir bijusi un ir pietiekami savlaicīga un konsekventa, un vai „Parex bankas” pārņemšanas precedents neietver ne tikai nesavtīgu banku sistēmas stabilizāciju, bet arī finanšu nozares lai cik padrupušā, tomēr arvien vēl biezā pīrāga pārdali.

Vakar arī publiski izskanēja vairāk informācijas par pārņemšanas nosacījumiem un nu jau bijušo „Parex bankas” lielo akcionāru statusu attiecībās ar valsti un turpmākajā bankas pārvaldē. Šobrīd atklājas, ka bankas akcionāri savu un bankas finanšu stāvokli, bez iebildēm no uzraugiem, līdz šim gadiem uzlabojuši ar desmitu miljonu latu lieliem depozītiem par citiem noguldītājiem nepieejami augstām procentu likmēm. Nu gan vismaz šis ekskluzivitātes statuss beidzies un naudas līdzekļi kļūst par ķīlu valstij līdz ar citiem īpašumiem. Kuru apjoms gan vēl arvien liek saglabāt šaubas par privāto, valsts neskarto īpašumu un finanšu rezervju apjomu. Tiesa gan, te jāpiebilst atruna, ka nesamērīga abu bankas lielakcionāru „izģērbšana” un pazemošana varētu mazināt viņu motivāciju saglābt simtiem miljonu lielos nerezidentu noguldījumus, kurus valsts kontrole bankā nez vai iedvesmo, bet kuru aiziešana valstij radītu daudz lielākas problēmas nekā bijušo bankas vadītāju luksus auto vai villu nepārņemšana. Tai pat laikā vēl arvien ļoti aktuāls jautājums ir par ieguldījuma līguma publiskošanu pēc Eiropas Komisijas akcepta saņemšanas – tikai tas novērsīs vismaz daļu šaubu, kas aizņem nesamērīgi daudz laika un vietas gan medijos, gan cilvēku galvās.

Laiku un vieta izbrīvēt noderētu pārdomām par valsts kopējām naudas plūsmām un to mazināšanās sekām. Vakar vienā balsī vairāki TV studijā klātesošie varonīgi kritizēja kredītreitingu aģentūras. Pa daļai var piekrist, taču nav dzirdēts, ka Latvijas amatpersonas būtu savu pozīciju ne tikai izklieguši pašu mājās, bet arī oficiāli paudušu piešiem kritizētajiem. Tai pat laikā tos, kuri teica, ka aģentūru brīdinājumos vajag ieklausīties, var turpināt ar „Fitch” pārstāvja komentāru, ka Latvijai nepieciešama „būtiska un savlaicīga” starptautiska finanšu atbalsta pakete, jo „Parex bankas” balstīšana palielinās valdības parādus un mazinās centrālās bankas rezerves. Par šīm kopsakarībām diemžēl valsts pirmās personas vakar bija  vēl izvairīgāki nekā runājot par vienošanās ar „Parex bankas” akcionāriem nosacījumu tapšanu. Līdzīgi ir ar budžeta deficītu – deklaratīvās frāzēs tiek atbalstīta ideja par deficīta likvidēšanu, taču atsakoties atklāt, kā jeb uz kā rēķina to plānots darīt. Lai gan ir skaidrs, ka visi varianti nav vienādi, tāpēc tie būtu pienācīgi izvērtējami, jo daži risinājumi būtu ekonomikai un sociālajam nodrošinājumam pārāk nelabvēlīgi. No premjera vakar uzzinājām, ka viņa rīcības vadmotīvs esot partizānu princips - gatavoties ļaunākajam, bet cerēt uz labāko. Partizāni diemžēl ir, un Latvijas 90 gadu vēsturē ir bijuši ļoti dažādi, un nez vai šis ir lielāko sabiedrības uzticību raisošais princips. Drīzāk jau valsts svētku emocionālā pacēluma laikā būtu vērts mēģināt kopīgi būvēt pašmāju barikādes pret globālo un lokālo finanšu un ekonomisko krīzi. Lai ne tikai iedegtos par Latviju, bet arī lai nenodegtu zilās liesmās.