Ziņojums, ko valdība šonedēļ akceptēja, saucas "Priekšlikumi nekustamā īpašuma nodokļa pilnveidošanai, lai novērstu būtisku nekustamā īpašuma nodokļa sloga palielināšanu iedzīvotājiem". Saskaņā ar to nolemts beidzot aktualizēt zemes kadastra vērtības visā Latvijā, samazināt nodokļa likmi no 1,5% uz 1%, taču saskaņā ar jaunajām vērtībām aprēķināmā nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu ierobežot, nosakot, ka jebkurš iedzīvotājs nākamajā gadā maksās ne vairāk kā par 25% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Un tā vēl trīs gadus. Saskaņā ar šo arī taps attiecīgi likuma grozījumi likumu paketē par 2008.gada budžetu un, protams, aprēķini pašā budžeta projektā.

Var piekrist finanšu ministram, ka šis vēl nav gala lēmums, no kura nevar prasīt visas atbildes. Tomēr Oskars Spurdziņš šo sauc par "rāmi", kura ietvaros jāturpina darbs un diskusijas. Taču te nu ir jārunā par to, kādā līmenī un kvalitātē ir pieņemts kārtējais it kā konceptuālais politiskais lēmums, kas pretendē uz "rāmja" jeb ietvara statusu. Īpaši jau tāpēc, ka kopš sākotnējās šūmēšanās par nenormāli strauju kadastra vērtību un nodokļu palielināšanos pagājis jau pusotrs gads, un šajā laikā darbojušās vairākas darba grupas, kurām bija jāizstrādā turpmākas koncepcijas vai stratēģijas par nekustamā īpašuma nodokli.

Akceptējot jaunas, pēc vienotiem principiem noteiktas kadastra vērtības visā Latvijā, valdība nerada vienotus spēles noteikumus visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pateicoties ierobežotajam pieaugumam, daļa faktiski maksās pilnu procentu, bet citu maksājamā summa nebūs pat pusprocents, turklāt, ne šajā, ne nākamajā, ne aiznākamajā gadā. It kā šis pieaugums aizsargā maksāt ne tik ļoti spējīgo iedzīvotāju daļu. Taču krietni vairāk tas ir labvēlīgs tiem turīgajiem, kuru maksātais nodoklis ir smieklīgi mazs.

Turklāt, runa ir gan par nelielu bagātnieku slāni, gan par desmitiem un simtiem tūkstošu pietiekami turīgiem gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem, kuru maksātie daži vai, augstākais, pārdesmit lati gadā vairs sen nav būtiski viņu personiskajā vai ģimenes budžetā. Nemaz nerunājot tiem ieguldītājiem vai tirgotājiem jeb spekulantiem nekustamo īpašumu sfērā, kuri bez attīstīšanas tur savā īpašumā daudzus īpašumus un maksā par to, smieklīgi maz.

Savukārt par to, vai un kam pēc trim tā saucamajiem pārejas posma gadiem notiks straujš nodokļa lēciens, skaidras atbildes nav – it kā tiek runāts par neapliekama minimuma noteikšanu dzīvesvietai, bez tālākas skaidrības, piemēram, par atlaidēm atsevišķiem sociāli neaizsargātiem slāņiem vai citām kategorijām. Atlaižu piemērošanas mehānisms arvien vēl ir strīdu objekts starp pašvaldībām un valsti. Turklāt, atkal attālinātas nākotnes formā ir arī vienotais nodoklis par ēkām un zemi, jo šobrīd vēl arvien nodoklis tiek rēķināts tikai par zemi. Kas arī, neapšaubāmi, nav pilnvērtīgs un taisnīgs atskaites punkts katra iedzīvotāja nodoklim.

Uz visa šī atlikšanas fona uzņēmējiem jau kopš šā gada sākuma jāmaksā nodoklis gan par zemi, gan par ēkām, un saskaņā ar jaunām kadastrālām vērtībām. Nodokļu summas augušas desmitiem reižu, taču šeit nekāda pārejas perioda nav un par šo slogu valdība konceptuālus ziņojumus un lēmumus neizskata. Notiek tikai sarakste starp resoriem, asociācijām un pašvaldībām, un skan neskaidri solījumi, ka daļa neapmierināto saņems kompensācijas no valsts budžeta.

Šādā situācijā, kur vēl un vēl var uzskaitīt detaļas, neskaidrības un versijas, jāatgriežas pie pamatjautājuma – kāds ir mērķis, ko mēs gribam panākt ar nekustamā īpašuma nodokļa politiku? Vai gribam ar šī nodokļa palīdzību būtiski palielināt pašvaldību budžetus? Vai gribam veidot būtisku "saudzēšanas režīmu" iedzīvotāju dzīvesvietas aplikšanai ar nodokli, vai kā citādi likt akcentu uz sociālo funkciju, vai ne tik ļoti? Vai gribam veidot plašu un ievērojamu diferencēšanu un atlaižu sistēmu, tai skaitā atkarībā no īpašumu izmantošanas mērķa, vai nē? Ne Finanšu ministrijas ziņojums, ne valdības lēmums, ne ministru komentāri konceptuālas atbildes nesniedz. Valdībā akceptētais dokuments arī neietver pilnvērtīgu starptautiska mēroga salīdzinājumu un analīzi, kas šajā gadījumā būtu visnotaļ lietderīgi. Tiesa gan, arī pašvaldību pozīciju ir pamats kritizēt kā liekulīgu, jo tā ir pārmērīgi iedzīvotājus, arī maksātspējīgos, saudzējoša. Lai gan labi zināms, ka pašvaldības nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas budžeta līdzekļu trūkuma dēļ.

Traģikomisks ir arī viens no vakar diskusijā izskanējušajiem pamatargumentiem, kāpēc valdībai vajadzīgs veselus trīs gadus ilgs pārejas periods jaunu spēles noteikumu izstrādei – valsts vēl arvien nav fiksējusi, kam pieder ap 80 tūkstošiem īpašumu. Un tas notiek piecpadsmit gadus pēc zemes reformas sākuma… Minētie trīs gadi ir arī šīs valdības maksimālais atlikušais darba termiņš. Valdības deklarācijā teikts, ka tiks pilnveidota nekustamā īpašuma nodokļa noteikšanas kārtība, "lai noteiktu atšķirības starp īpašnieka pašapdzīvotiem mājokļiem un spekulatīvo investīciju mājokļiem". Tieši un tikai par pašapdzīvoto mājokļu, nevis visiem īpašniekiem ir solīts, ka tie netiks pakļauti "neprognozētiem krasiem nodokļa apmēru lēcieniem". Visbeidzot, valdība skaidri un gaiši deklarējusi tēzi, kuras realizācijai arī nekas nav atrodams šīsnedēļas valdības dokumentos - ka nekustamā īpašuma nodoklim "jāveicina īpašuma efektīva izmantošana". Valdība nepilda savu deklarāciju. Vismaz pagaidām.