Latvija līdz ar Baltijas valstīm, Poliju un Ukrainu atbalstu pret Krievijas agresiju Gruzijai politiski pauda nekavējoties, un starptautiskā mērogā, kaut lēni, tomēr šī iniciatīva tiek atbalstīta un pretenzijas Krievijai pastiprinās. Taču tagad situācijas risināšanā nāk klāt gan jautājumi par notikušā izvērtējumu, tostarp tiesiski, gan iespējamām jaunām iniciatīvām un iespējamām ne tikai politiskām, bet arī ekonomiskām un  militārām konsekvencēm.

Latvijai starptautisko tiesību aspektā jau ir grābekļi, uz kuriem nācies vairāk vai mazāk trāpīt. Grupā ar daudziem sabiedrotajiem tas notika Irākas kara gadījumā, ar ASV priekšgalā pārkliedzot ANO principus par starptautiskajām tiesībām. Kosovas neatkarības atzīšana bija daudz pamatotāka, taču arī toreiz, kad tika piesauktas arī Dienvidosetijas un Abhāzijas līdzības, eksperti ieminējās, ka argumentācija varētu būt pilnvērtīgāka.

Jautājums par notikušā cēloņiem Dienvidosetijā vēl arvien ir atklāts. Gruzijas puses rīcības un atbildības vērtēšana, spriežot pēc retorikas ANO Drošības padomē, kļūst par vienu no nosacījumiem, lai Krievija piekāptos rietumu prasībām. Kuluāros, piemēram, kontekstā ar Eiropas parlamenta priekšsēža Hansa Poteringa vizīti Latvijā, jau izskan ziņas, ka Eiropā daudzi aicina, nemazinot pretenzijas pret Krieviju, līdztekus vērtēt arī Gruzijas rīcību. Šis Latvijai kā līdz šim viennozīmīgam Gruzijas atbalstītājam, protams, ir izaicinājums.

Risinājumu, vērtējumu un atbildības kontekstā vakar „Kas notiek Latvijā?” izskanēja virkne starptautisko tiesību risinājumu versiju, kas līdz šim Latvijas publiskajā telpā nebija minētas – gan par iespējamu ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu, ja Drošības padomē jautājums tiek bloķēts, gan par Latvijas iespēju vērsties starptautiskajā tiesā. Nākamie iespējamie ir arī starptautisko sankciju jautājumi. Atkal izaicinājumi un riski Latvijas iniciatīvām starptautiskajā mērogā. Jo Latvijas politiskajos paziņojumos līdz šim nav risinājumu par starptautisko miera uzturētāju projekta realizāciju, un vispār nekas nav minēts, piemēram, par Krievijas atbildību par Gruzijai nodarīto. Taču, no tā saucamās reālpolitikas viedokļa, protams, ja Latvija ar šādām iniciatīvām paliek mazākumā, tām var būt bumeranga efekts, izsaucot uguni pašiem uz sevi. Ne jau militārā nozīmē, protams. Te vairs nav runa tikai par lietu saukšanu īstajos vārdos, ko daudzina ārlietu ministrs, bet par vēl sarežģītāku politisko spēli starp lielvalstīm un attiecībām ar grūti prognozējamo Latvijas kaimiņvalsti Krieviju.

Būtisks šajā kontekstā, protams, ir jautājums par to, vai Krievija Gruzijas kara rezultātā ir ieguvēja vai zaudētāja. Pagaidām vēl arvien daudzi neatbildētie jautājumi par motīviem neļauj radīt pilnvērtīgas versijas par Krievijas stratēģiju un taktiku šī konflikta gadījumā, ne tikai Kaukāzā, bet attiecībās ar ASV, NATO un Eiropas Savienību. Kas, protams, mazina iespējas saprast dziļākos motīvus un prognozēt turpmāko notikumu gaitu. Tomēr, jebkurā gadījumā, ir pamats versijai, ka šī ir lielāka Krievijas stratēģijas sastāvdaļa. Šajā kontekstā, protams, fundamentāls jautājums ir par Latvijas drošību. Ne jau tik burtiski kā NATO karabāzu formā. Lēni, tomēr arvien plašāk tiek atzīts, ka atgriezušies aukstā kara riski un pasaules ģeopolitika, Krievijas vieta tajā, mainās. Visi par to runā, bet pagaidām vispārīgi. Un jautājums ar atklāts - cik saprotoši un viedi, kombinācijā starp politiekonomisko un izlūkdienestu analītiku, esam. Jo, līdz ar atrašanos zem NATO lietussarga cīņa par ietekmes sfērām nebeidzas, un arī šis sargs nebūt vēl nepasargā no jebkuriem „grābekļiem”.