Gudeles gadījumā neapšaubāmi morāle par personisko labumu par valsts naudu ir acīmredzama. Lai kādas būtu atbildes, ka ministre nezināja, kādi e-pasti tiek sūtīti no viņas adreses un kā viņas padotie svin viņas dzimšanas dienu, šīs atbildes nepārliecina – vienalga, atbildība ir gan par zināšanu, gan nezināšanu. Cita lieta, domājot par morāles konsekvencēm, tagad, pēc ministres demisijas, ir jautājums par ierēdņu morāli un atbildību – pat ja ministre zināja un lika to darīt, neviens toreiz nav ziņojis ne KNAB, ne Valsts kontrolei, ne medijiem par šo gan no likumības, gan lietderības un sabiedrības interešu viedokļa acīmredzami apšaubāmo gadījumu. Tas vedina uz domām par tiem principiem, kas valda ne tikai politiķu, bet arī viņiem padoto attieksmē, iespējams, ne vienā vien resorā. To, ka šī nav viena nejaušība, uzskatāmi parāda Satiksmes ministrijas vecgada svinības darbinieku bērniem, fiktīvi tās noformējot zem semināra izkārtnes. Tur tikai, vismaz formāli, ministrs nav bijis iesaistīts. Nereti, visbiežāk neoficiāli, ierēdņus dzird kurnam par politiķu neadekvātiem lēmumiem vai rīkojumiem. Tomēr klusējoša piedalīšanās šādā neadekvātā naudas tērēšanā ir pilnīgs sliktas politikas turpinājums ar sliktu pārvaldību. Protams, pēc šo pāris piemēru publiskošanās, atklāts paliek arī jautājums par budžeta plānošanas un izlietošanas kontroles reglamentāciju.

Jautājumi par Gudeles darba kvalitāti konkrētajā nozarē šajā reizē nav primārie, tomēr vienu piebildi pēc vakarvakara debatēm jāizsaka vismaz precizitātes labad. Eksministre vakar tiešraidē paziņoja, ka „Saskaņas centra” deputātiem ir bijis pozitīvs novērtējums par viņas darbu pēc Gudeles viesošanās šīs apvienības Saeimas frakcijā. Pēc raidījuma vairāki saskaņieši apgalvoja, ka ministre vispār nekad nav bijusi „Saskaņas centra” frakcijā. Pārjautājot to, Gudele atzina, ka sajaukusi „Saskaņas centru” ar PCTVL...

Neatkarīgi no demisijas fakta, uzmanības vērts, protams, ir arī šīs demisijas izraisīšanas process un tās (ne)pieņemšana. Tā saucamo kompromatu izmantošana un publicēšana, protams, ir mediju maize un, ja ir adekvāts saturs, arī pienākums. Tomēr šajā gadījumā visas pazīmes liecina, ka šis nav paša medija ilgi glabāts vai šobrīd saistībā ar kādu aktualitāti pašu atrasts, bet gan piespēlēts. Ar vienu vai vairākiem mērķiem, starp kuriem varbūt iespējamā demisija ir tikai līdzeklis. Tāpēc būtu svarīgi šo notikumu nenorakstīt pagātnē līdz ar eksministri Gudeli, bet īpaši ņemt vērā gan premjera un starppartiju attiecību, gan ministres pēcteča vērtēšanā. Jo politiskās cīņas par ietekmi var gan vairot, gan mazināt politikas kvalitāti.

Loskutova gadījumā pagaidām ir tikai KNAB priekšnieka publisks atzinums, ka viņš būtu varējis izdarīt vairāk, lai novērstu kratīšanās izņemto naudas līdzekļu piesavināšanos, taču publikai, atrunājoties ar izmeklēšanu, netiek atklātas KNAB iekšējās procedūras un atbildību sadale. Tas šajā gadījumā būtu ļoti būtiski, lai vērtētu atbildības līmeņus, jo skaidrs, ka jebkurā iestādē materiāli atbildīgās personas var apzagties, un vislabākā instrukcija to nenovērsīs pavisam, taču vadības noteiktā darba organizācija var gan stiprināt iekšējo kontroli, gan ātras notikušā atklāšanas iespējas, bet var arī to nedarīt. Un tā, protams, jau ir vadītāja atbildība. Protams, šajā konkrētajā gadījumā būtu arī svarīgi salīdzināt iekšējās procedūras KNAB un citos operatīvajos dienestos.

Ģenerālprokuratūra veic izmeklēšanu. Taču politiķi, precīzāk, daži no viņiem, Loskutova gadījumā šobrīd sāk spēlēt arī nebūt ne augstas morāles dubultspēli. Kamēr koalīcijas premjers un viņa koalīcijas partneri vakar TV studijā tiešraidē pauž respektu pret gaidāmo ģenerālprokurora izvērtējumu, lielākās koalīcijas partijas vadītājs Aigars Kalvītis šīrīta presē, ar acīmredzami neslēptu veco mērķi dabūt Loskutovu nost no amata, jau izrunājies par Loskutova atbildības pakāpi līdz pat krimināltiesībām, ko vakar atturējās darīt pat jurists Mareks Segliņš. Savdabīgi, ka Kalvītim trūkst mērenības monologā spriest par šo tēmu, bet pietrūka laika lai ierastos par to padebatēt „Kas notiek Latvijā?” studijā, jo tieši viņš vakar tika aicināts kā Tautas partijas pārstāvis.

Visbeidzot, runājot par demisijām un atbildībām kopumā, šķiet, nevar nevērtēt pozitīvi to, ka šie divi piemēri šobrīd aktualizē šo tēmu. Bet, morāles latiņu augstāk ceļot, būtu svarīgi neapiet divas lietas. Pirmkārt, celt dažādu gadījumu izvērtēšanas kvalitāti, neaizraujoties ar demisiju prasīšanas pašmērķīgumu no vienas puses un ar pārsteidzīgu mazargumentētību no otras. Otrkārt, atcerēties, ka minētā morāles latiņa būtu attiecināma ne tikai uz jaunatklātiem skandāliem vai pārkāpumiem, bet arī uz jau publiskajā sfērā strādājošo agrākajiem darbiem un nedarbiem.