„Kas notiek Latvijā?” raidījuma telefonaptaujā vakar balsojums bija viennozīmīgi negatīvs satiksmes ministram. Uzskatāms šībrīža novērtējums – visticamāk, dažādiem vērtētājiem dažāds, vieniem emocionāla nepatika, citiem negācijas kontekstā ar Jūrmalgeitu vai priekšvēlēšanu reklāmām, vēl citiem ar vēstuļu vai avīžu nepiegādi saistīts, vēl citiem dēļ mocībām uz slikta autoceļa. No valsts pārvaldes un politisko principu viedokļa ne katrs no šiem argumentiem vēl būtu pietiekams, lai mainītu ministru. Tomēr, vienlaikus, tas nenozīmē, ka gan ministram, gan viņa atbalstītājiem nebūtu jāvērtē kritika un uz to jāatbild. Vērtēšanas un atbilžu kvalitāte, diemžēl, šobrīd ir patālu no vēlamās.

Par pasta problēmu risināšanu dzirdam daudz skaļu apņemšanos, pamatā saistībā ar pasta bankas izveidi, kā arī gandarījumu par valdības akceptēto dotāciju, kas faktiski ir tikai neliels ielāps pamatīgajam caurumam. Tai pat laikā nav pilnvērtīgu argumentu tam, kāpēc ātrāk ministrs nav kaut ko mainījis šī valsts uzņēmuma plānos. Pat ja tagad tiks samazināts administratīvais aparāts un no kādas komercbankas saņemts kārtējais kredīts, pat ja līgums par pasta bankas izveidi taps bez apšaubāmiem riskiem pastam, tas vēl nepadara pastu rentablu. Uz šī fona nav nekāda pamata sagaidīt, ka pasta pakalpojumu kvalitāte, kas taču ir galvenais jautājums, uzlabosies. Turpmāko spēles noteikumu neskaidrību vēl pastiprina joprojām tikai topošā jaunā pasta likuma neesamība.

Autoceļu jomā atbildes uz Valsts kontroles revīzijas ziņojumu ir sniedzis gan ministrs, gan autoceļu apsaimniekošanas valstiskais menedžeris „Latvijas valsts ceļi”, strauji virzot tās uz tēmu par ceļu uzturēšanu un neprivatizēto vienoto valsts ceļu uzturēšanas uzņēmumu. Faktiski tāds vēl viens pasts, kuram var paaugstināt kvalitātes un kontroles prasības, un kuram var veicināt konkurenci. Protams, tagad, kad ir noslēgti līgumi uz septiņiem gadiem, to ir daudz grūtāk novērst. Bet līdzās uzturēšanai lielākais valsts un Eiropas fondu finansējums plūst ceļu būves un atjaunošanas jomā. Protams, finansējums Latvijā šajā nozarē ir nepietiekams, lai atrisinātu uzreiz visas problēmas. Taču valsts kontrole savā revīzijā akcentē gan konkurences trūkumu un savdabīgo viena pretendenta dalību daudzos konkursos, gan necaurspīdīgas un nekonsekventas valsts iepirkumu un to uzraudzības procedūras, kā arī nepilnības ceļu remontu plānošanā. Varētu izvērsties detaļās, taču rezumējums ir lakonisks – par šiem jautājumiem ne satraukumu paškritiskā kontekstā, ne vēlmi revidēt un mainīt situāciju, maigi izsakoties, nejūt. Un tā jau ir drūma diagnoze gan attiecībā uz Satiksmes resora vadītāju un viņa padotajiem vai pārraudzītajiem, gan uz politiskajiem partneriem, kas pienācīgi nereaģē. Šādu darba stilu nevar novērtēt ne kā labu un profesionālu, ne kā atbildīgu pret vēlētājiem un sabiedrību.