Raidījumā neizskanēja pats galvenais. Ja valdošā kliķe strādātu kā nākās, tad nebūtu "jāģorgājās" kā to raidījumā darīja bērziņuandris no 15% lielā bubuļa glupās tautas. Atvainojos par izteicienu, bet jebkurā privātfirmā darbinieks raustās, ja slikti strādā, ka var tikt atlaists no darba. Bet šie kundziņi par to vispār neiespringst. Un nevajag mani kā zīdaini biedēt ar bubuļiem. 

Baigi jau negribas, bet laikam jāparakstās vien būs. Ja ar lietusargu pa pirkstiem, sak nu i jau pa šerpu, nesaprot, tad jāsper vēl viens solis. Necīņas reklāmraksts par Mākoņtēvu bija skaista ilustrācija, tam, kas notiek valdības vīru galvās, mēs gribam labu, bet kautkas traucē. Nav skaidrs TP ir pozīcijā, opozīcijā, dispozīcijā, vai vienkārši, no mākoņu augstumiem, šķiet, ka vienkārši viens liels anticiklons, bet daudzi sāk apjaust, ka mākoņi jāpastumda, lai arī mums uz mūsu zemes grēcīgās kāds cerību saulstariņš nokrīt. Savādā shēmas vien, to mēs šitā..., tas mums draugs, tam mēs šito...,ja nu kas, tad mēs tā. Cik tie žurnālisti var rakt, ja labuma nekāda. A džeki savā frekvencē, shemotāji un īkšķu vērotāji, bēē Lisabonas līgums bēe, pie tā jau strādā, tas vēl taps. Dzirdēju LAI minējis, ka lētajās meitās uz Latviju vairs nebrauks, palikušas tikai dārgās. Ko darīt? Starp citu vakaros palasu Poteru, nav jau nekāds Kisindžers, bet kaut kas tai grāmatā ir, ziniet shēmas un metodes. Laikam jau Roulinga dzīvo uz zemes un Latvija nav no Sietiņa zvaigznāja, visur vara sit pa galvu, bet mūsamejie tā pamatīgi dabujuši. Aaablakaa, belogriveji lošadki, aablakā ...(krievu bērnu dz) 

Noskatījos vakardienas raidījumu par Satversmes grozījumiem , un mani pārņēma bezcerīgas skumjas . Cik ļoti ciniski var būt valdošo partiju pārstāvji . To spilgti nodemonstrēja Andris Bērziņs un citi ar nepārspējamu politisko demagoģiju un nekaunību . Gluži kā svētie tēvi - klausieties mūsu vārdos , bet neskatieties uz mūsu darbiem . Un pateicoties šādai demagoģijai daudzi tam notic , ka neko nevajag mainīt , vajag tikai paciesties ( ilgtermiņā). Un neies balsot par Grozījumiem , jo lūk tad uzreiz nāks pie varas krievu partijas un Saskaņas Centrs . Es noteikti balsošu , lai arī zinu , ka rezultāta nebūs . Manuprāt , vispirmais darbs , kurš būtu jārosina - vēlēšanu likuma maiņa . Lai nebūtu jāievēl pēc Partiju sarakstiem , bet personības . Un noteikti , lai jebkuru deputātu varētu atsaukt viņa vēlētāji . 

Iesaku rūpīgāk izlasīt Egila Levita interviju šajā portālā. Tur viss salikts pa plauktiņiem. Skaidrs, ka komisijas ieteikumi ir labāki, pārdomātāki, bet no Levita teiktā arī izriet, ka komisija (un, acīmredzot) arī Prezidents atbalsta LBAS grozījumus kā pirmo soli ceļā uz sakarīgu, sabalansētu Saeimas atlaišanas mehānismu. Tātad – jāiet parakstīties! 

Pēc vakardienas raidījuma sapratu, ka teorētiski ir tāda iespēja - ja šie grozījumi pat iziet cauri, Saiema var vienā mierā pieņemt grozījumus citos Satversmes pantos, un noteikt, ka, piemēram, atlaist Saeimu var ne mazāk kā trīs gadus pēc un desmit mēnešus pirms jaunām vēlēšanām. Un tad tos 2 mēnešus, kas paliek, atstāj tautai "to prieku". Tas būtu cinisma un bezkaunības kalngals, bet vai kādam ir ilūzijas, ka šie politiķi nav uz to spējīgi? Un ieteikums Domburam nākamajam raidījumam - vai nevajadzētu vienreiz uztaisīt raidījumu par to, kas notiek ar korupcijas shēmām Rīgas domē, jau kurais augstais ierēdnis tiek apcietināts, bet vēl neviens Kas Notiek Latvijā? nav bijis par šo tēmu. Varētu arī skatīt plašākā kontekstā ar citām pašvaldībām, Ķekavu, utt. 

Tur jau tā lieta, ka pašreizējā situācija gan Saeimas sastāva veidošanā gan praktiski pilnīgā tās tālākā neatkarībā un bezatbildībā vēlētāju priekšā visu 4 gadu(kāpēc tieši 4 gadu?)Saeimas pilnvaru laikā ļoti apmierina t.s. "elites" intereses. Vai tās sakrīt ar valstiskām (tautas) interesēm nav vairs tik svarīgi. Kaut kādus soļus demokrātisku sabiedrības un varas pārstāvju attiecību uzlabošanā netiek pat mēģināts spert jau daudzu gadu garumā. Balsis par plaisu starp varu un tautu, kas paplašinās, un par to, ka nav atgriezeniskās saites starp vēlētājiem un ievēlētajiem, tā arī nav likumdevēju sadzirdētas vismaz kopš Vairas-Vīķes Freibergas prezidentūras sākuma gadiem. Kas tad par brīnumiem, ka tagad konkrētais arodbiedrību ierosinātais konstitucionālās reformas solis sastop tik vienotu pretestību. Kā to noformēt ar "zinātniski, juridiski, politisku miglas aizsegu", ieinteresētās aprindas nav jāmāca.Mums gan vēlētājiem šeit varētu būt tikai viena atbilde uz šo miglas pūšanu: savākt līdz 14.aprīlim tos 49000 parakstus grozījumu atbalstam. Nevaram gaidīt, ka politiķi bez sabiedrības spēcīga spiediena kaut ko darīs konstitucionālo reformu jomā (ja nu tikai sev par labu). 

„Emocionāls riebuma balsojums” – šādu frāzi, kas pēc manām domām ir ļoti trāpīga, raidījuma beigās izteica godājamais Borovkova kungs. Liekas ka emociju šīs lietas pamatos ir daudz, šīs lietas pamatos ir ievainotas jūtas. Šīs ievainotās jūtas ir tautas , kā „sievas” riebums pret „vīru” - valdību, kuram tā devusi JĀ vārdu un savu uzticību, un kurš to ir lauzis.----------- Lai arī runa te daudz bija par juridiskām tehnikām un leģimitāti, liekas ka pamatu pamatos, tas ir kā sāpīgs „laulības šķiršanas process”, kad dzīvesbiedri vairs nesarunājas, bet runā advokāti.--------------------------- Uzticība ir grauta. Sagrauta ir ticība tam, ka pat tad, kad tauta nezina visu, valdība darbojas pēc vislabākajiem nodomiem, aizvien paturot prātā tautu. Nav uzticēšanās bez neatbildētiem jautājumiem, tāpēc šāda ticība, nezinot visu, ir milzīga vērtība. Interesanti ir tas, ka uzticība ir un paliek viens un tas pats fenomens, neskatoties uz to, kur, kā un kam tā tiek dāvāta, tāpēc mūsdienu tautas un valdības attiecības tik ļoti asociējas ar brūkošu laulību, jo problēma ir viena un tā pati – uzticība ir grauta.------------------------------------------------------ Tautai sāp tāpat kā sāp vīra piekrāptai sievai. Viņa prasa pēc iespējas šķirties - tauta prasa atlaist saeimu.---------------------------- Uzticības sagrūšana = vilšanās. Vilšanās aizvien sāp. Uzticība zūd viļoties, redzot to, ka tas, kam šī uzticība ir dāvāta, nedarbojas tā interesēs, kas viņam tic. Uzticībai pazūdot, zūd ticība un tās vietā stājas salta neticība. Sabiedrība ir šajā neticības fāzē. Tas ir šaušelīgs stāvoklis, jo neticībā nav cerības. Cerība pastāv tikai kopā ar ticību. Tātad mūsu sabiedrība ir vīlusies, tā netic un tai arī nav daudz cerību attiecībā uz mūsu valdību. ---------------------------------------- Tad nu ir jautājums, vai sagrautu uzticību var atjaunot? Man prātā skan mūsu politiķu teiktais, ka tie būs darbi, kas šo uzticību atjaunos. Bet vai darbi, kuriem netic, par kuriem domā, ka to motīvi ir netīri, vairo uzticību? Vai vīrs, kurš vairs nenodarbojas ar sievas krāpšanu, ir vairāk mīlams, ja sieva viņam vairs netic? ---------------------------------- Cilvēciskā daba, aizvainotas jūtas un emocijas ir jūtamas šajā prasībā pēc satversmes grozījumiem. Vai jūtas ir iespējams dziedēt? Atbildot uz šo jautājumu, man allaž bija patīkami dzirdēt to, kā iepriekšējās valdības krišanas procesā, Dombura kungs aizvien jautāja politiķiem atzīt vai vismaz paraudzīties no malas uz to, ko tie, iespējams, darījuši ne tā. Galu galā atzinums bija ‘nemāka izskaidrot’. Tā nu vismaz es to saklausīju. Bet vai tiešām? Vai politiķu runas dotības bija tas, kas tautai sāpēja visvairāk? ---------------------------------------------- Skatām situāciju – sieva raud, bet vīrs neizpratnē rausta plecus un saka: „Nu nezinu, ko es tādu esmu izdarījis, kas viņu tā aizvainoja.” Tautas sapulces rezolūcija – solis pretim – tauta skaidri pasaka, mums sāpēja tas un tas, kad „tu” darīji to un to. Bet vai tas tika sadzirdēts? Vai tam tika pievērsta uzmanība? Vai „vīrs” atzina, ka viņa darbības rezultāts ir novedis pie šīs uzticības sabrukšanas un nožēloja to? Nu nē tak, tā vietā viņš gļēvi aizrunājās ar to, ka lūk viņš nav bijis pietiekami daiļrunīgs un pret sāpinātās „sievas” argumentiem izturējās kā pret tādiem, kas nāk no kādas, kas ir prātu izkūkojusi.---------------------------------- Diskusija bija par šo „šķiršanās procesu”, kurš jau pats par sevi ir destruktīvs, jo „sieva” savās sāpēs ir pateikusi to, ka viņas „vīrs” ir stulbs un ar prātu nedraudzējas, tāpēc pastāvīgi nav spējīgs domāt, un viņa grib ņemt vadības grožus savās rokās. Un tomēr nekur nav teikts un nekādīgi nav pierādāms tas, vai „viņa” ir gudrāka un vai „viņas” lēmumi ir pareizāki. Bet tas ir tā, ja ar mani nesarunājas un mani nesaprot, tad runāšu es pati. Taču tagad „ratiņi” ir iestumti un ripo no kalna lejā „vīra” gļēvulības dēļ, jo viņš nespēja atvainoties, viņš neuzņēmās atbildību, bet tikai tukši runāja par to - viņš nespēja nožēlot savas kļūdas, bet tā vietā taisnojas, ka „sieva” ir visu izkūkojusi, un tāpēc nespēj patiesi atvainoties.-------------------------------------- Tautā valda neticība un ievainojums nedzīst. Mēs ejam uz nekurieni. Mēs ejam pa apli, grozoties un raustoties, lai nepieskartos patiesajiem sāpju punktiem. Protams nianses un tehnikas ir svarīgas, bet slimība ir jādziedina tās saknē. -------------------------------------- Cilvēciskai dabai patīk galējības un vai tik šie grozījumi nav otra galējība? 

Paskaidrojiet kāds, kāpēc Godmanis un kompānija brauc pa ausīm, ka apstiprinot svaigos Satversmes grozījumus, Saeimu varēs atlaist 15% vēlētāji? Vai tad šādā referendumā nevarēs balsot arī PRET atlaišanu??? Kur tad paliks tie pārējie 85% balstiesīgo? Ja kautvai ceturtā daļa no tiem pārējiem nobalsos PRET atlaišanu, tad Saeima paliks savā vietā, takšto šitā Godmaņa di..šana, ka grozījumi satversmē ir aplami, jo 15% varēs lemt valsts likteni ir kārtējā tautas mānīšana. Knipis pa viņa spīdīgo pieri!!!