Kāds bija iemesls prezidentam izveidot konstitucionālo tiesību komisiju? Vai tas saistīts ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) virzītajiem Satversmes grozījumiem?

Komisija radās pagājušā gada vasarā uzreiz pēc V. Zatlera stāšanās amatā. Pirmā oficiālā tikšanās notika augustā un tajā mirklī LBAS virzītā ideja par Satversmes grozījumiem, kas dotu tiesības pilsoņiem atlaist Saeimu nemaz nebija vēl aktuāls. Konstitucionālās tiesības kā jebkura valsts tiesību zinātne ir attīstības procesā un ir pilnīgi normāli, ka izpratne, tās piemērošana un interpretācija attīstās. Izejot no šīs dzīves realitātes un pieprasījuma arī jāskatās, vai būtu kaut kas pilnveidojams valsts pamatlikumā.

Šonedēļ komisija iepazīstināja ar saviem secinājumiem un tajā lielā mērā viscaur jūtams, ka ir vēlme paplašināt prezidenta pilnvaras. Vai tas ir risinājums pašreizējai situācijai, kad sabiedrība pieprasa izmaiņas Satversmē?

Es neskatītos uz šiem ierosinājumiem kā uz ievērojamu Valsts prezidenta pilnvaru paplašinājumu, bet gan kā pilnveidojamu mehānismu prezidenta lomai parlamenta atlaišanā. Ir skaidrs, ka Satversme paredz prezidentam šādas tiesības un arī citās parlamentārās valstīs Valsts prezidents ir kā neatkarīgs arbitrs vai līdzsvarojošs elements šajā sistēmā, kurš izvērtē konkrēto situāciju valsts vai parlamentārās krīzes situācijā.

Vai ir šaubas, ka pašreizējā Satversmes redakcijā nebūtu iespējami ātri risinājumi iespējamā parlamentārās krīzes gadījumā?

Pašreizējā redakcija paredz diezgan smagnēju mehānismu parlamenta atlaišanā, ja to ierosina prezidents. To arī nevar neviens cits izdarīt kā vien prezidents. Tādēļ tas ir normāli izvērtēt arī citu parlamentāru valstu pieredzi un komisija izteica priekšlikumus, kur to var pilnveidot. Protams, ka parlamenta atlaišana pēc prezidenta iniciatīvas caur tautas nobalsošanu, sasaistot šo prezidenta lēmumu arīdzan ar viņa paša risku zaudēt šo amatu, manuprāt, nav efektīvs mehānisms.

Vai ar grozījumiem Satversmē, kuri paplašinātu prezidenta tiesības, nenonāksim situācijā, ka nesamērīgi plašas tiesības salīdzinājumā ar citiem politiskajiem institūtiem tiks piešķirtas prezidentam?

Domāju, ka nē. Ja tiek noteikti konkrēti apstākļi vai nosacījumi, kādos prezidents var vērtēt parlamenta atlaišanu, tā nebūt nav uzskatāma par prezidenta varas palielināšanu. Valsts prezidenta tiesības atlaist parlamentu konkrētos gadījumos ir absolūti izplatīta prakse, kur ir parlamenta vēlēts prezidents.

Komisijas ierosinājumi ir precīzāki

Kāpēc komisijas atzinums nav bijis pietiekams pamats, lai prezidents nāktu klajā ar konkrētām likumdošanas iniciatīvām?

Prezidents ir paudis savu apņēmību virzīt šos priekšlikumus par iespējamiem grozījumiem Satversmē. Prezidents arī nevēlētos šo procesu sasteigt un sagaida diskusiju sabiedrībā, iesaistot arī citus ekspertus un juristus. Taču ir skaidrs, ka prezidents izmantos Konstitucionālo tiesību komisiju kā zināmu atbalsta instrumentu savu likumdošanas iniciatīvu realizēšanā.

Bet uz ko tiek gaidīts? Kāpēc prezidents nepiedāvā konkrētu likumprojektu, par kuru tad sabiedrībā diskutēt?

Pie konkrētas redakcijas mēs noteikti strādāsim, bet es gribu atgādināt, ka Saeimas kārtības rullis paredz Prezidentam tiesības vērsties ar likumdošanas iniciatīvu, kas nav noformulēta konkrētas redakcijas veidā, bet noformulēta arī kā ideja, kur piedāvātas vairākas iespējas, par ko diskutēt parlamentam. Prezidents jau ir teicis, ka atbalsta komisijas izstrādātos grozījumus un uzskata, ka tie ir precīzāki un detalizētāki nekā tie, kurus piedāvā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība.

Prezidentam ir rīcības plāns

Bet vai šobrīd netiek radīta zināma nestabilitāte, publiskajā telpā radot daudzas Satversmes grozījumu redakcijas un par komisijas izstrādātajiem grozījumiem šobrīd nav skaidrības, kas notiks tālāk?

Es nevarētu piekrist, ka nav skaidrības, jo prezidents ir skaidri paudis, ka šos komisijas secinājumus izmantos, lai rosinātu konkrētu grozījumu izskatīšanu Saeimā. Taču, protams, tas nekādā veidā nevar ierobežot citu interešu grupu vai organizāciju ierosināt citus grozījumus. Tāpēc vajadzētu izvairīties izmantot komisijas secinājumus kā argumentus vai pretargumentus pašreizējai parakstu vākšanai par grozījumiem Satversmē. Bet ir skaidrs, ka prezidents rīkosies tālāk un šīs idejas nenoguls kaut kur atvilktnē un nenoklāsies ar putekļiem.

Kā LBAS virzītie grozījumu liktenis ietekmēs prezidenta rīcību, virzot konstitucionālo tiesību komisijas secinājumus?

Šeit vairāk jārunā nevis par politisko ietekmi, bet gan juridisko. Ja par LBAS grozījumiem notiek referendums, kurā tauta tos atbalsta, tad ir skaidrs, ka šī sasaukuma parlaments attiecīgās normas nevar grozīt. Tas gan neietekmē tos grozījumus, kas varētu tikt iniciēti attiecībā uz prezidenta tiesībām atlaist Saeimu un arī attiecībā uz paša prezidenta atlaišanu.

Tad jūs nesaskatāt savstarpēju mijiedarbību starp procesiem sabiedrībā attiecībā pret LBAS grozījumiem un procesiem prezidenta pilī attiecībā pret komisijas izstrādātajiem ierosinājumiem?

Protams, ir zināma mijiedarbība un nevarētu teikt, ka procesi ir pilnīgi neatkarīgi un atrauti vieni no otra.