Parakstu vākšanas iniciatoru – arodbiedrību līderis arī uzskata, ka ar „sīkām latviskām cūcībām” nodarbojas gan parakstu vākšanas organizētāji centrā un pašvaldībās, gan prezidenta komisija, tagad, procesa vidū, nākot klajā ar arodbiedrību projekta kritiku un alternatīvām.

Uz lielā tautas šūmēšanās fona pagājušā gada pēdējos mēnešos, pussimts tūkstošu savākto parakstu, lai kā neargumentētu, ka tā ir tikai ieskriešanās, nevar nosaukt par lielu apjomu. Tomēr, šķiet, pārlieku daudz pārmest par parakstu vākšanas procedūru Centrālajai vēlēšanu komisijai un pašvaldībām būtu grūti – parakstīties gribētājiem atrast kādu no 600 iecirkņiem, īpaši jau ar bezmaksas tālruņa palīdzību, tomēr vajadzētu.

Juristu komisijas iebildes jau ir nopietnāk vērtējamas, domājot par to, vai šis grozījumu projekts ir pilnvērtīgi sagatavots. Patiešām, modelējot situācijas, var iznākt aplami, ka Saeimu atlaiž uzreiz pirms tās ievēlēšanas vai īsi pirms kārtējām vēlēšanām. Arī desmitdaļas vēlētāju iespēja rosināt atlaišanu un sekojošā matemātiskā rēķināšana, ka 15% vēlētāju var atlaist Saeimu, ir pārdomu vērta. Tomēr jāpatur prātā arī tas, ko šīs versijas aizstāvji vakar debatēs noklusēja, ka nepazūd jau tie vēlētāji, kas var iebilst un nobalsot pret, ja šāds ierosinājums ir tikai vienas vai dažu opozīcijas partiju neadekvāta akcija. Līdz ar to, atgriežoties pie projekta, par ko notiek parakstu vākšana, nevar arī noliegt, ka projekts ir gana vienkāršs un nepavisam nevar arī teikt, ka tas ir pavisam aplams. Šādā situācijā konstitucionālo tiesību analizētāju publiskais iznāciens šobrīd ja ne par cūcību, tad par politisko spēļu veicinātāju gan ir nosaucams. Vēl jo vairāk tas ir interesants saistībā ar komisijas versiju par Valsts prezidenta iespēju paplašināšanu – rosināt atlaist Saeimu, neriskējot ar savu krēslu.

Taisnības labad, sīkās cūcības vērtējot, nevar gan nepiebilst arī par pašu iniciatoru un viņu politisko atbalstītāju izvairīšanos, runājot par to, vai šie ierosinājumi attiecas uz jau šīs Saeimas atlaišanu, vērtējot to, ko tā sastrādājusi pirmajā darbības gadā.
Jebkurā gadījumā, šķiet, ka gan juristu, gan nejuristu absolūts vairākums ir vienisprātis, ka Satversmē būtu jāpilnveido Saeimas atlaišanas versijas un, iespējams, būtu jāpilnveido jeb jāmaina vēlēšanu sistēma, ko var izdarīt arī negrozot konstitūciju, bet tikai vēlēšanu likumu.

Līdz ar to ir dilemma, vai uzlabojumu pareizais ceļš ir grozījumi, par ko jau tiek vākti paraksti, vai vēl kādi citi. Taču, pat, ja no likumdevējiem šobrīd sagaidām citas, labākas redakcijas, tas nemaina pamatojumu iet parakstīties – referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu savākšana varētu būt pamatīgs stimuls politiķiem noformulēt savas pozīcijas un, iespējams, atrast versijas par vairāk vai mazāk atšķirīgiem, bet pilnvērtīgākiem grozījumiem, kas nodrošinātu to problēmu risinājumu, par ko šobrīd ir runa. Tad, iespējams, pat bez rezultatīva referenduma, rezultāts būtu panākts.
Taču tā visa ir teorija, praksē Saeimas atlaišana un jaunas vēlēšanas, realizējot arodbiedrību rosinātos grozījumus, var notikt apmēram pēc gada. Tikmēr šobrīd tests atbildībai vai cūcībām pret tautu un vēlētājiem pašreiz ievēlētajiem politiķiem, gan pozīcijā, gan opozīcijā, būtu skaidri pozicionēties ne tikai par atbalstu referendumam, bet par to, kādus Satversmes grozījumus par Saeimas atlaišanu vai vēlēšanu sistēmas maiņu viņi uzskata par pareizākiem. Un tos būtu arī jāsagatavo, vai, vismaz, jāapņemas atbalstīt partneru gatavotos. Šādu pašu nostājas definēšanu būtu jāizdara arī Valsts prezidentam, kuram konsultanti padomus tagad ir sacerējuši. Pretējā gadījumā kārtējo reizi iznāk, ka vārdos, īpaši kritizējot, visi gudri un apņēmīgi, bet darbos čiks vien iznāk. Un tā jau nav tikai sīka cūcība.