Viens no galvenajiem diskusijas objektiem spriedumā saistījās ar terminu „jauniegūtā teritorija”, ar kuru tiesa pamatoja sava sprieduma atbilstību Satversmes 3.pantam – Latvijas nedalāmības ievērošanai. Proti, Satversmes tiesa norādīja, ka, stājoties spēkā Latvijas-Krievijas robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu. Tomēr, vērtējot Robežlīguma atbilstību Satversmei un 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijai, Satversmes tiesa secināja, ka Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī neesot ticis  uzskatīts par Latgales neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās. Tādējādi robežlīgums neaizskarot Latvijas teritorijas, kuru veido četri novadi, nedalāmību, un atbilst Satversmes 3.pantam.

K.Krūma savos atsevišķo domu komentāros tomēr sliecas apšaubīt pārliecību, ka Latvijas nedalāmība ar šo Satversmes tiesas spriedumu nav pārkāpta. Atsaucoties uz vairākiem pirmskara Latvijas tiesību zinātņu ekspertiem (Balduins fon Disterlo, Pauls Šīmans, Kārlis Dišlers), K.Krūma pauž bažas par to, vai Satversmes tiesa ir izmantojusi visus tai pieejamos avotus un izvērtējusi jebkādas šaubas par 3.panta saturu. Proti, tiesneses piesauktie eksperti apgalvo, ka Satversmes 3.panta grozījumi iespējami tikai referenduma ceļā.

„Satversmes 3.pants atsaucas uz pastāvošajām Latvijas valsts robežām un konkrētiem starptautiskajiem līgumiem, kas 1922.gadā ietvēra arī 1920.gada Miera līgumu. Tāpat minētie juristi neko neraksta par „jauniegūtajām teritorijām” un to, ka Satversmes 3.pants nenoteiktu visu Latvijas valsts teritoriju.

Satversmes tiesa spriedumā nav nedz pieminējusi šos viedokļus, nedz atspēkojusi tos. Šis fakts rada šaubas par to, vai tiesai izdevies noskaidrot nepārprotamo Satversmes sapulces deputātu gribu attiecībā uz Satversmes 3.panta tvērumu,” atsevišķajās domās skaidro K.Krūma.

Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas