Pensiju indeksācijas pašreizējā intensificēšana vairo nevienlīdzību starp pensionāriem – tos, kuriem pensijas ir nedaudz virs 150 latiem, un tādu ir vairāki desmiti tūkstošu, sagaida lēnāks pensiju pieaugums nekā tiem, kuriem līdz ar 1.aprīļa indeksāciju pensija pietuvosies vai pārsniegs iztikas minimumu. Ņemot vērā, ka pagaidām nav skaidrības arī par to, vai no nākamā gada tiks palielinātas piemaksas par darba stāža gadiem, neiespējami arī prognozēt, cik lielā mērā sociālo taisnīgumu diferencēs šis aspekts, jo pašreiz no 1.jūnija paredzētā gada novērtēšana 40 santīmu apmērā ir, maigi sakot, nožēlojama.

Visu līmeņu un apmēru pensiju indeksācija ir visnotaļ nesistēmiska, ņemot vērā to, ka tā ar koeficientu sistēmu piesaistīta sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēram, kas ir nosacīts, politiski noteikts un ar reālo dzīves dārdzību nesaistīts skaitlis. Tieši tāpat politiski pielemts, taču no sistēmiskuma viedokļa gaužām nesaprotams ir uzstādījums jau kuro gadu neindeksēt pensijas, kas pārsniedz 5 augšminētos pabalstus jeb 225 latus, kas faktiski pie pašreizējās inflācijas jau arī kļuvis par izdzīvošanas slieksni. Vienlaikus valdošā koalīcija pašreizējo indeksācijas sliekšņa pacelšanu saista ar iztikas minimuma jēdzienu, lai gan paši uzreiz ir spiesti atzīt, ka arī šis jēdziens ir tikpat abstrakts un reālo nabadzības slieksni sen vairs neatspoguļojošs.

Tiesa gan, jāatzīst, ka lēmumus par indeksācijas sasaisti ar iztikas minimumu veicinājuši parakstu vācēji par referendumu un viņus atbalstošā opozīcija ar „Citu politiku” priekšgalā, kuri ar šo priekšlikumu arī nedemonstrē diez cik augsta līmeņa sistēmiskumu. Tai pat laikā Labklājības un Finanšu ministrijām nekas netraucētu nākt klajā ar daudz plašāku un vairākas alternatīvas ietverošu skaitļu analīzi – pie kādas, cik straujas pensiju palielināšanas šajā, nākamajā un turpmākajos gados, cik tas varētu izmaksāt budžetam. Jo tieši tas ļautu nevis iecikloties pie tradicionālās frāzes, ka no budžeta vairāk nevar atļauties, bet vērtēt, cik pamatotas ir bažas par budžeta resursi nepietiekamību un vai to nevar novērst, piemēram, uzstādot par mērķi vairāk iekasēt esošo sociālo nodokli, ņemot vērā vēl arvien pastāvošo aplokšņu algu masveidīgumu, radot iespējas vienreizējām vai īslaicīgām sociālā budžeta dotācijām no pamatbudžeta, vai mainot nodokļu sistēmu, vai pat pārvērtējot pensionēšanās vecumu, par ko šobrīd dziļdomīgi klusē. Par šo tēmu jārunā daudz plašāk arī tāpēc, ka tā skar gan tuvākajos gados pensionējošos cilvēku iztiku, gan nodokļu maksātāju motivāciju.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem tapušajās pensiju reformas koncepcijās melns uz balta teikts, ka „pensijai jānodrošina minimāls ienākumu līmenis pensijas vecuma iedzīvotājiem, lai novērstu nabadzību šīs iedzīvotāju grupas vidū”. Turpat tālāk arī atrodams mērķis, ka plānotais pilnās pensijas līmenis nākotnē ir divi iztikas minimumi. Par iztikas minimuma jēdzienu šobrīd jautājums ir visnotaļ neskaidrs, taču nabadzības nenovēršana gan ir acīmredzama problēma. Kas vien jau ir pietiekams pamats, lai teiktu, ka pensiju sistēma nav pilnvērtīgi realizēta un ir jāmaina. Tiesa gan, mainīt minimālās pensijas apmēru referenduma ceļā – tas arī nav risinājums. Taču Godmaņa valdības akcijas ar niecīgiem pārdesmit latu indeksējumiem esošā budžeta ietvaros arī problēmu nerisina. Ne sistēmiski, ne nabadzības novēršanai.