Kam mums jābūt gataviem?

Ar kādiem dzīves standartiem pasaulei saistās Ziemeļvalstis? – Augsti nodokļi tiem, kas pelna, neapšaubāma sociālā drošība tiem, kas paši nevar par sevi parūpēties, liberāla attieksme pret citādi domājošajiem, jūtošajiem un citādas izcelsmes cilvēkiem, kā arī tiem, kas meklē politisku vai ekonomisku patvērumu kādā no Ziemeļvalstīm. „Kas notiek Latvijā?” redakcija skaidroja, cik tāls ceļš Latvijai ejams līdz šādam sabiedrības modelim un pats galvenais – vai Latvijas sabiedrībai šobrīd ir pieņemams aprakstītais nākotnes modelis.

„Patiesībā savā runā nepateicu neko jaunu, jo Latvijas iekļaušanās Ziemeļeiropas reģionā ir tas, ko pieprasījusi Latvijas sabiedrība, uz ko gājušas vai vismaz centušās iet visas valdības kopš valsts neatkarības atjaunošanas,” uzskata premjers I.Godmanis. Taču viņš neatbild, kādas sfēras uzrunā domājis, runājot par Latvijas iešanu Ziemeļvalstu attīstības virzienā. „Vēlos arī akcentēt, ka nav absolūti vienota Ziemeļvalstu attīstības modeļa, katrā no valstīm ir vērojamas atšķirības gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan tiesiskajā, gan sociālajā jomā,” saka I.Godmanis. Runājot par nodokļu sistēmu, I.Godmanis atzīst, ka neatbalsta progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu Latvijā, tā vietā jāturpina palielināt ar nodokli neapliekamo minimumu.

“Neviens nav atstāts ārpusē”

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, kas ilgus gadus dzīvojis Zviedrijā, Ziemeļvalstu modeli saista ar Rietumu demokrātijas sabiedrisko modeli, kam raksturīga augsta labklājība, demokrātija, tiesiskuma izpratne, drošība, tai pašā laikā attīstās ražošana un tehnoloģijas. Viņš uzskata, ka pamatvilcienos šim modelim atbilst arī Vācija, Francija, Lielbritānija. Savukārt pašās Ziemeļvalstīs sabiedriskais modelis esot diezgan līdzīgs, lielā mērā pateicoties sociāldemokrātiem un to popularitātei. „Visās šajās valstīs ir mazs bezdarbs, piemēram, Dānijā tas ir 3,3%, un ne tāpēc, ka iedzīvotāji aizbraukuši uz Īriju strādāt,” stāsta A.Lejiņš un uzsver, ka Ziemeļvalstīs gandrīz nav korupcijas, visi maksā nodokļus un arī bagātie sēž cietumā.

„Ziemeļvalstu modelis īsumā ir sabiedrība, kurā „neviens nav atstāts ārpusē”, solidaritātes sabiedrība,” stāsta somu žurnālists un rakstnieks Juka Rislaki, kas šobrīd dzīvo Latvijā. Viņš uzsver, ka tā ir sabiedrība, kurā ikviens, izņemot ļoti nabadzīgus cilvēkus, maksā diezgan lielus nodokļus, no kuriem gūst labu sociālo nodrošinājumu. „Tā ir arī vienlīdzīga un brīvi domājoša sabiedrība. Sievietes,ārzemnieki, cilvēki ar citādu ādas krāsu un rasi, invalīdi, ateisti, homoseksuāli nav izstumtie,” J.Rislaki turpina.

Dānijas Kultūras institūta direktors Simons Holmbergs savukārt Ziemeļvalstu modeli definē kā tādu, kur ir plurāla demokrātija, spēcīga ekonomika, bet kur valsts tai pašā laikā rūpējas par sabiedrības vājajiem cilvēkiem. Viņš šo modeli attiecina uz Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, Somiju un Īslandi. Bet žurnālists Juris Kaža, kas nāk no Zviedrijas, uzskata, ka ekonomiskā ziņā par vienotu Ziemeļvalstu modeli nemaz nevar runāt, un modeļi šajās valstīs esot atšķirīgi. Piemēram, Norvēģijā ir īpaša situācija naftas ieguves iespēju dēļ. Kopīgais esot vien tas, ka visām Ziemeļvalstīm ir apmēram līdzīgi dzīves standarti.

Jādodas tālu

Cita Ziemeļvalstīm raksturīga pazīme ir iecietība, tai skaitā pret seksuālo minoritāšu pārstāvjiem. „Cik tālu tas skar tolerantu attieksmi pret mazākumgrupām – jā, taču respektējot sabiedrības pamatā kritisko attieksmi pret homoseksuālisma popularizēšanu un atzīšanu par normu,” pozīciju pauž premjers. Otrs partijas „LPP/LC” līdzpriekšsēdētājs, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers skaidro, ka piekrīt I.Godmaņa paustajam viedoklim attiecībā uz nodokļu politiku un attieksmi pret seksuālajām minoritātēm, kas izriet no „LPP/LC” programmas, „kurā par sabiedrības pamatvērtību atzīstam ģimeni”.

J.Rislaki uzskata, ka Latvija ļoti daudzos jautājumos ir diezgan tālu no Ziemeļvalstu modeļa, tāpēc viņam ir grūti noticēt, ka mēs varētu virzīties pa šo ceļu tuvākajā nākotnē. Arī S.Holmbergs runā līdzīgi – viņš nevar izslēgt, ka Latvija dodas šajā virzienā, viņš cer, ka tā ir, „bet jums ir tālu jādodas”. „Latvijas sabiedrība nekur tuvumā nav Zviedrijai. Bagātie nesēž cietumā, Latvijā bagātie pat nemaksā nodokļus,” asāks ir A.Lejiņš. Viņš piemin, ka, piemēram, pēc tāda Jūrmalgeitas skandāla iesaistīto politiskās karjeras Zviedrijā „nākamajā dienā būtu cauri”.

Vai mēs to gribam?

A.Lejiņš domā, ka principā virzīšanās „Ziemeļvalstu attīstības virzienā” ir pareiza attīstība, tai pašā laikā viņi esot aizgājuši par tālu ar nodokļiem – apliekot visu, kas kustas. „Nedrīkst aiziet tik tālu, ka nodokļi ir tik lieli, ka cilvēkam vairs nav prieka strādāt,” viņš izsaka kritiku. S.Holmbergs uzsver, ka sistēma, kas sniedz sociālo drošību, ir ļoti dārga, kas Latvijai jāatceras, ja tā vēlas šo sistēmu ieviest.

„Protams, Zviedrijā cilvēki necieš trūkumu, bet ne vienmēr līdzekļu izlietošana ir visefektīvākā,” saka J.Kaža. Viņš stāsta, ka Zviedrijā 60% no valsts kopprodukta tika pārdalīti caur nodokļu sistēmu. „Vai mēs to gribam? Zviedriem ir ļoti vecas tradīcijas godīguma, kārtības ziņā, efektivitātes mērīšanas paradumi. Vai mēs gribam atstāt šo naudu neefektīvas un visumā ne pārāk godīgas valsts rokās?” vaicā J.Kaža.