Maigi izsakoties, nožēlojama ir situācija, ka vakarā pirms gaidāmā balsojuma Saeimā, kā varēja pārliecināties vakar debatēs „Kas notiek Latvijā?”, nav vēl publiski zināms ne valdības sastāvs, ne darbības plāna gala versija, un kā nopietnu uzstādījumu premjera kandidāts piedāvā nakts sarunas par koalīcijas sastāva maiņu. Īpaši absurdi tas ir situācijā, kad Latvijā šobrīd ir tik kritiska situācija gan sabiedrības un varas attiecībās, gan ekonomikas un citu būtisku nozaru attīstībā.

Godmaņa valdību nevar nosaukt par principiāli jaunu, jo vairākums tās locekļu ir līdzšinējās Aigara Kalvīša valdības ministri un arī publiskotie nozaru prioritāšu plāni nepiedāvā daudzus būtiskus politikas pavērsienus. Var jau būt, ka daudz ko nevajag mainīt, tomēr šobrīd trūkst argumentu – kāpēc? Nu jau tradicionālā atbilde, ka kaut ko var pierādīt tikai ar darbiem, saņem tradicionālu retorisku pretjautājumu – vai līdz šim ar darbiem jau nav gana pierādīts. Sliktā nozīmē, protams, - sākot ar inflāciju un drošības likumu grozījumiem, beidzot ar tā saucamo politisko atbildību. Jaunu, bet publiski šajās dienās pat neuzstājušos ministru parādīšanās valdības sastāvā vakar un šorīt arī neliecina ne par politikas stila, ne kvalitātes maiņu. Un Godmanis tā arī nav devis kaut puslīdz aptverošu savu personisku atbildīgu novērtējumu ne par partiju, ne par konkrētu ministru kļūdām un turpmāko profesionālo un morālo pamatojumu piedalīties valdības darbā.

Teksti par to, ka valdības veidošana notikusi pietiekami ilgi, jo sarunas notikušas vairāk nekā mēnesi, ir bezjēdzīgi. Pats Godmanis savulaik, atceroties savu aizrautīgo zinātnisko darbu izstrādi universitātē, trāpīgi citēja kāda profesora viņam teikto – mani neinteresē, cik daudz jūs strādājat, dienās vai naktīs, mani interesē rezultāts. Valdības deklarācijas projekts kā rezultāts būtu nosaucams par nesliktu, ja tas būtu valdības plāns politikas izstrādei un valsts pārvaldei puslīdz stabilā valsts attīstības situācijā. Tomēr šībrīža situācija prasa daudz vairāk. 100 dienu neatliekamo darbu plānā būtu jābūt būtisko kritisko jautājumu novēršanas uzsākšanas pasākumiem. Tomēr skaidrību tur neatrast. Par KNAB neatkarību, piemēram, paredzēta Ģenerālprokurora līdzdalību lēmumu pieņemšanā, kas jau tagad ir, bet lēmumi, kā zināms, ir ļoti strīdīgi. Drošības iestāžu kontroles tēma ir izsludināta kā viens no steidzamajiem darbiem, nekādi neatrunājot, vai tas, kas noveda līdz referendumam, citā formā nedraud atkārtoties. Par naudas lomu priekšvēlēšanu procesā ir tikai solīts sākt darbu, kas vispār jau sen bija jāsāk, bet nav nekādas skaidrības, kādā virzienā tiks strādāts. Par daudz pieminēto enerģētiku ir paziņots, ka pieņems konceptuālu lēmumu par nepieciešamo energojaudu radīšanu, taču nav nekāda politiska uzstādījuma, pēc kādiem principiem šāds lēmums taps. Līdzīgi pasludināts, ka valdība pieņems koncepciju par migrācijas politiku saistībā ar nodarbinātību, bet arī par šo tēmu nav nekāda atskaites punkta par mērķi un principiem. Veselības aprūpes sadaļā līdzās solījumiem turpināt sarunas ar arodbiedrību (tā tikai vēl trūka, ka neturpinātu), ir iekļauts punkts no „Jaunā laika” premjera kandidāta plāna, ka valdība „uzsāks darbu, lai izvērtētu iespēju īstenot pāreju uz valsts apmaksātu veselības pakalpojumu pieejamības tiešāku sasaisti ar nodokļu nomaksu”. Nekādas apņemšanās kaut ko konkrētu izdarīt 100 dienās un nekādas skaidrības, ko šīs izmaiņas īsti mainīs ārstiem un pacientiem. Arī izglītības plāna punkti ir tikai jau līdzšinējo darbu turpinājums vai tādi pasākumi, kurus vienkārši nedrīkst nedarīt, piemēram, sakārtot ministrijas reģistrus, taču nav runas par sistēmiskām pārmaiņām. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl, taču jau ar šo pietiek un pāri paliek. Turklāt, kas būtiski, šis plāns neietver kaut puslīdz pietiekamus atskaites punktus, lai varētu runāt par atbildības kritērijiem - ja šis 100 dienās netiek izdarīts, tad valdība atkāpjas.

Tikmēr Valsts prezidents vēl šorīt Latvijas Radio intervijā turpināja aizstāvēt Godmaņa projektu un stāstīt par to, cik jauki, ka šīs valdības veidošanā notikušas debates. Smieklīgi. Pirmkārt, viņa aicinājumu par debatēm Saeimā partijas vienkārši noignorēja. Otrkārt, skaidras atbildes uz prezidenta uzdotajiem jautājumiem partijām un premjera kandidātiem šobrīd, sagaidot valdības apstiprināšanu, lielākoties nav sniegtas, ko Valdis Zatlers pat neuzskata par vajadzīgu pieminēt.  Treškārt, par Godmaņa valdības darba plāniem un sastāvu šajās pāris dienās vienkārši nav bijis iespējams diskutēt, jo nebija skaidra diskusijas priekšmeta. Ceturtkārt, būtu jānošķir debašu jēgas veicināšana vai degradēšana. Tāpēc jau dajebkur notiek debates, lai to rezultātā pieņemtu pareizākus lēmumus. Tas, kas noticis Latvijā aizvadītā mēneša laikā, liecina, ka debates grib izmantot par vīģes lapu, lai piesegtu pseidodemokrātiju, bet patiesībā tās neiespaido lēmumu pieņemšanu.

Uz šī visa fona, protams, būtu vienpusēji teikt, ka Godmanis un koalīcijas četrinieks ir nelieši, bet „Jaunais laiks” – eņģeļi. Redzot jaunlaicēnu dažādos iekšējos strāvojumus un nepārliecinošos saturiskos uzstādījumus, arī viņi ir liekuļi, aktieri un rēķinātāji. Tomēr Kalvīša valdība un koalīcija dara ļoti daudz, lai JL tādi būtu arvien vairāk. Pa savam.

Visbeidzot. Līdzās ārējām pretenzijām, kas liek apšaubīt Godmaņa valdības nākotni, varbūt pats lielākais šaubu iemesls ir iekšpusē. Tieši pieredzes bagātie polittehnologi un aprēķinātāji koalīcijas partneru izskatā, ļoti iespējams, Godmani šobrīd atbalsta ne jau kā problēmu risinātāju, kāds viņš varbūt patiesi vēlas būt, bet kā, ja ne lielāko kretīnu, tad lielāko politisko pašnāvnieku, sabiedrības protestu tvaika ventili un potenciālo krīzes nenovēršanas grēkāzi. Arī tāpēc šī valdība tikai nosacīti ir saucama par jaunu.

Video: "Kas notiek Latvijā?", 19.12.2007.