Vērtējot pēdējos mēnešos visu iesaistīto izteikumus presē un arī vakar TV studijā, acīmredzot, pirmkārt pienāktos skaidrāk definēt valsts mērķi vai mērķus to prioritārā secībā – ieņēmumi no pārdošanas, īpašnieku struktūras maiņa „TeliaSonera” dominantes kontekstā, konkrēti telekomunikāciju tirgus attīstības virzieni un tamlīdzīgi.

Ņemot vērā šos mērķus, otrkārt, jādefinē apsvērumi par pārdošanas cenu un, kontekstā ar to, arī termiņu, ņemot vērā gan vismaz teorētisko izsoles alternatīvu, gan pašreizējo auditoru vērtējumu novecošanos vai apšaubāmību. Jebkurā gadījumā, cena ir ļoti būtiskais atskaites punkts, jo īpašuma nozagšana vai vismaz tā saucamās spekulācijas, par ko izskan bažas, var būt iespējama tikai, ja ir neadekvāta cena. Protams, šim vērtējumam jābūt kontekstā arī ar LMT daļu cenu.

Treškārt, gan valsts pusei, gan privatizētgribētājiem jādod skaidrs novērtējums, likumu un uzņēmuma attīstības interešu kontekstā, par akciju sadalījuma proporcijām starp „Blackstone”, Melngaili un citiem „Lattelecom” vadītājiem, to izpirkšanas vai turpmākas atpirkšanas iespējām, termiņiem un cenām, tai skaitā atbildot par riskiem akcijām nonākt kāda šajā privatizācijas shēmā publiski neredzama interesenta kontrolē. Ir absurdi, ka šobrīd valsts valdības personā tikai apspriež pircēja projektu, bet, šķiet, skaidri nedefinē savus nosacījumus. Tiesa gan, nez vai adekvāts būtu pārāk konkrēts vērtējums par to, kam jānotiek vai kas notiks pēc pieciem gadiem, jo pie pašreizējiem biznesa un tehnoloģiju attīstības tempiem jebkura privatizācijas modeļa gadījumā tik tālu nākotni prognozēt ir faktiski bezjēdzīgi.

Ceturtkārt, valsts pusei jādod novērtējums, vai „Blackstone” un Melngaiļa tandēms un tā biznesa redzējums un vadības potenciāls, ja tāds ir, atbilst Latvijas stratēģiskām interesēm telekomunikāciju nozares nākotnē. Norakstīt „Blackstone” ar apzīmējumu „finanšu spekulants” gan šķiet, maigi izsakoties, pārspīlēti, jo jebkuram tālākpārdošanas gribētājam jau tomēr uzņēmuma vērtība jāpacenšas palielināt, un, turklāt, tirgu pārdalīšanas kontekstā par spekulantiem var nosaukt arī jebkuru konkrētajā nozarē strādājošu uzņēmumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī par viņu akcionāriem kļūst tā saucamie finanšu spekulanti jeb fondi.

Visbeidzot, būtu jātiek galā ar slepenības jautājumu, kas visu šo pasākumu gluži pamatoti padara aizdomīgu. Absurda ir politiķu aizbildināšanās ar konfidencialitāti, runājot par valsts īpašumu. Nožēlojama bija Privatizācijas aģentūras nespēja deleģēt nevienu savu pārstāvi runāt publiski par, iespējams, lielāko privatizācijas darījumu Latvijā. Arī „Kas notiek Latvijā?” redakcijas centieni vakar pirms raidījuma saņemt atbildes uz augšminētajiem un citiem jautājumiem no „TeliaSonera” un „Blackstone” palika bez rezultātiem. Nez vai, ja būtu skaidrs un pamatots pieprasījums no Latvijas valdības puses par valsts īpašuma atsavināšanas caurspīdīgumu, aizrobežu partneriem būtu pamats prasīt būtisku darījuma nosacījumu slepenību.

Ja par šiem jautājumiem būtu skaidrākas atbildes, tad, šķiet, lēmumu var pieņemt, neskatoties uz valdības šūpošanos vai maiņu. Jo tāpat jau valstī pietiek problēmu, lai „Lattelecom” epopeju noslēgtu, izmantojot plaši lietoto izteicienu, ar risku par šausmīgām beigām, nevis meklējot varbūt nekad nesasniedzamu ideālu, kas praksē izrādīsies vēl neparedzami ilgas šausmas bez beigām.