Vismaz publiski nav zināms, ka pēdējās nedēļās būtu notikušas socioloģiskās aptaujas par uzticēšanos Kalvīša valdībai un premjeram. Vakar raidījuma telefonaptauja uzrādīja pārliecinošu neuzticēšanos Saeimai. Pirms raidījuma pārskatīju „Latvijas faktu” aptauju datus, kas liecina, ka jau aizvadītajā vasarā pēc referenduma Kalvīša agrākais pozitīvais reitings bija lejā uz nulli. Vajadzētu šo novērtējumu veikt tagad – rezultāts līdzās publiskajiem protestiem būtu arī objektīva skaitliska diagnoze, un nepieļauju nevienu versiju, ka šis reitings nebūs krietnos mīnusos. Nesenās socioloģiskās aptaujas arī liecina, ka vairākums aptaujāto atbalsta parlamenta atlaišanu. Tātad, neuzticība ir. Jautājums interpretācijām, protams, atkal ir tas, vai tad, kad ir šāda neuzticēšanās, vismaz valdībai, arī premjera paša vārdiem runājot, ir „jāiet mājās”.

Kalvītis pirms vēlēšanām solīja algu paaugstinājumus vairākās nozarēs strādājošajiem. Kalvītis regulāri apgalvo, ka Andrim Šķēlem nav būtiskas ietekmes uz viņu un Latvijas politiku. Kalvītis pirms pāris gadiem solīja Latvijai septiņus treknos gadus. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt. Pat ja arī visos gadījumos nevar apgalvot, ka Kalvītis ir melojis, šaubām ir daudz lielāks pamats nekā uzticībai.

Valdības izveidotais valsts budžeta projekts bija tāds, kurā solījumi netika pildīti. Pat ja vakar sarunās ar arodbiedrībām ir atgriezušies pie algu grafiku izpildes, kam gan arodbiedrības nepiekrīt, tā ir izpilde jau pēc piespiešanas. Solījumi jeb prognozes, kas notiks ar inflāciju katrā Kalvīša valdību gadā, nav piepildījušies ne reizi. Un to vairs nevar mainīt.

Var bezgalīgi spekulēt par Andra Šķēles ietekmi politikā, Tautas partijā un uz premjeru konkrēti. Taču, ja premjers visiem klāstīja, ka Valdis Zatlers par Valsts prezidentu izvirzīts dažas dienas pirms publiskas nosaukšanas Zatlera darbavietā, bet tagad atklājas, ka tas noticis krietni agrāk zoodārzā, un atkal kompānijā ar Šķēli, tad Kalvītis ir melojis. Un tāpēc nav neviena pārliecinoša argumenta, kāpēc vairāk ticēt premjeram, nevis, piemēram, Aigaram Štokenbergam.

Attiecībā par septiņiem treknajiem gadiem, kas kļuva par Latvijas folkloru kopš Kalvīša vecgada runas 2005.gada nogalē, nu premjers ir paziņojis, ka trīs bijuši trekni. Gan ar atrunu, ka „ ne visiem”, taču „iespējas bija” un katram tās esot jāizmanto. Daudzi iespējas, neapšaubāmi, ir izmantojuši. Jautājums tikai, kas pārējiem no tā. Un nez, vai izmantojušo tomēr nav krietns mazākums, ko var bezgalīgi argumentēt arī ar skaitļiem un faktiem. Tad vairākumam atkal ir melots. Arī tam vairākumam, kurus it kā šobrīd vēl arvien pārstāv Kalvīša vadītā valdošā koalīcija.

Visbeidzot, premjers savā leksikā, runājot par Latviju, vairākkārt lietojis vārdu „unikāla”. Konteksts gan mainās – savulaik bija runa par iespējām, tagad ir runa par attīstību un problēmām ekonomiskajā kontekstā. Kalvītis turpina daudzināt, ka sasniegumu ir vairāk. Kalvītis nemelo, Latvija ir unikāla. Gan ar to, kā pirms nepilniem divdesmit gadiem atguvām neatkarību, gan ar to, kas ar šo „tautas varu” notiek tagad un kā tās lēmumus, atkal premjera citātu lietojot, „pieņem” tauta. No pašiem arī atkarīgs, kāda šī unikalitāte būs turpmāk.