Vērtējumus var dalīt pēc formas un satura. Bez garas detalizācijas var teikt, ka pagaidām ir šaubas, vai pēc formas lielā mērā vecā valdība varētu paredzēt pietiekami daudzas pārmaiņas valsts politikā. Taču daudzi argumenti, gan vakar TV studijā, gan citviet medijos izskanējušie, liecina, ka pieprasījums pēc pārmaiņām ir. Un tas ir galvenais izaicinājums jaunās valdības tapšanai.

Pašas deklarācijas formu lielā mērā diktē tradīcijas, vēl jo vairāk tāpēc, ka deklarācijas rakstītāji, kā paši to akcentē, šādu dokumentu nerada pirmoreiz. Un, pat ja šobrīd par valdības darba pamatmērķi pasludinātā dzīves kvalitātes celšana pats par sevi ir atzīstams mērķis, izplūdusi tā realizēšanas stratēģija to padara par deklaratīvu fikciju. Tieši tāpēc, kopumā par valsts pārvaldīšanas darba plāniem runājot, nebūtu jāapiet jautājums, vai ir jāsaglabā vai arī jālauž līdzšinējās tradīcijas par deklarācijas formu – gan apjomu, gan konkrētību. Pēc vakardienas debatēm atklāts paliek jautājums par prioritātēm un to skaitu. Vērā ņemama ir iecere par rezultatīvo kritēriju jeb indikatoru iekļaušanu deklarācijā. Atliek sekot, vai šis ambiciozais uzstādījums nepazudīs politisko kompromisu purvos.

No satura viedokļa šobrīd vēl arvien redzams, ka skaidrības ir mazāk nekā šaubīguma. Vai arī piesardzīguma ir mazāk nekā principiālu, lai gan, varbūt nepopulāru uzstādījumu. Piemēram, par daudz apspriesto nodokļu politiku un reģionālo reformu. Arī par ilgtermiņa plānošanu, kam šobrīd it kā būtu lielāks pamats, nekā jebkad iepriekš Latvijas vēsturē, atbildes ir pretrunīgas – no vienas puses, ir radīts ilgtermiņa nacionālais attīstības plāns, bet no otras puses skan atrunas, ka mainīgajā globālajā pasaules ekonomikā neko daudz nevarot plānot. Protams, ka var. Un, ja ir pietiekami daudz atskaites punktu un variantu šajos plānos, mainīgos lielumus var mainīt, atkarībā no aktuālās situācijas. Tautsaimniecībā, izglītībā, jebkur. Tas saistās ne tikai ar iekšējām lietām, bet arī ar ārpolitiku gan rietumu, gan austrumu virzienā. Ja vien to neaizēno populisms vēlētāju priekšā saistībā, piemēram, ar etniskajām tēmām. Bet tad, gluži nemanot, var aizēnot arī pasu pamatmērķi par dzīves kvalitāti.

Šķiet, ka politiķi arvien vēl saglabā daudz eiforiska optimisma uz pašiem tīkamo vēlēšanu rezultātu un valsts ekonomiskās attīstības statistikas fona. Taču, kā jau tas neskaitāmas reizes daudzināts, risku un problēmu šīs attīstības "sētas pusē" ir ne mazums. Viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā kopumā un lielas iedzīvotāju daļas nabadzība iepretim ļoti turīgo slānītim pavisam konkrēti – arī tas ir izaicinājums, kas nedrīkstētu radīt ne pārlieku lielu optimismu, ne mērenību un piesardzību politikas plānošanā. Ja deklarācijā šie izaicinājumi nebūs pietiekami ņemti vērā, ir pietiekami liels pamats apšaubīt, vai šī trejpartiju apvienība ir labākais valsts pārvaldītāju sastāvs.