2007.gada maijā, kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, Valdis Zatlers paziņoja, ka par oligarhiem viņš neko nezina un arī negrib zināt.
2009.gada pavasarī, pēc lēmuma par Saeimas neatlaišanu, Valdis Zatlers, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc viņa toreizējā uzrunā tautai korupcija vispār nebija pieminēta, runāja vien par savām cerībām uz jauno KNAB priekšnieku Normundu Vilnīti.
2011.gada maijā, atkārtoti kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, dienu pirms Saeimas lēmuma par nepiekrišanu kratīšanai Aināra Šlesera dzīvesvietās, Valdis Zatlers, atbildot uz jautājumu par korupciju un naudas ietekmi uz politiku, runāja par birokrātijas mazināšanu un partiju finansēšanu no valsts budžeta.

Oligarhijas problēmas izvirzīšana kā iemesls ārkārtas lēmumam par Saeimas atlaišanas rosināšanu dažas dienas pirms prezidentūras pirmā termiņa plaši tiek novērtēta pēc principa „labāk vēlu, nekā nekad”.
Tai pašā laikā, jāatzīmē, ka, simboliski par brīdinājuma sirēnu nosaucot balsojumu Saeimā saistībā ar korupcijas apkarotāju iniciētajām kratīšanām, Valsts prezidents, piemēram, nav konkrētāk pozicionējies attiecībā uz konfliktu par KNAB vadību, kur pirmo personu, jāatgādina, savulaik izraudzījās šī paša prezidenta vadītā Nacionālās drošības padome.

Savukārt, kritiski atceroties mācību, ka vēsture atkārtojas, jāatgādina, ka cīņa pret oligarhiem savulaik jau bijusi ne viena vien politiķa vadmotīvs pirms vēlēšanām. Vēlāk šis kareivīgums noplaka vai mainījās „reālpolitikas” dēļ. Tikmēr likumsargu „dzirnas” maļ krietni lēnāk, un, būsim reālisti, tām ne tuvu vairs nekad nebūs jaudas izvētīt visus „mežonīgā kapitālisma”, kā reiz teica pazīstams jurists, „krimināli nesodāmos noziegumus”. Neviens nav mūžīgs un nekas nav mūžīgs, taču tas vēl nenozīmē, ka cīņā ar trīsgalvu pūķi deviņas galvas nevar izaugt vietā.

Jākonstatē acīmredzamais, ka, līdztekus trīs par oligarhiem saukto personu „vadošajai lomai”, aizvadītajos divos gadu desmitos Valda Zatlera pieminētajā „valsts nozagšanā”, dažādu līmeņu korupcijā, shēmās, rebēs un vēl citādos jēdzienos saucamajos procesos piedalījušies un arvien piedalās ne viens vien cits miljonārs ar dažādām kapitāla izcelsmēm un vēl desmiti un simti citi dažādu nozaru ļaužu dažādos statusos. Veidojot tradīcijas un tikumus, ar ko lielākā vai mazākā mērā inficējušās gan visas šobrīd Saeimā pārstāvētās partijas, gan daudzas un dažādas valsts amatpersonas, kā arī „patiesā labuma guvēji” no politiķu un amatpersonu darbības privātajā sektorā.

Nez vai nu ir īsti tā, kā 28.maija runā teica Valdis Zatlers: „Mēs visi, gan jūs, gan arī es kā Valsts prezidents pārāk labticīgi vērojām dažu cilvēku grupu interešu izpausmes, noraudzījāmies un neko nedarījām.”
Patiesībā daudzi, darot vai nedarot, ne tikai labticīgi vēroja, bet apzināti piedalījās un parūpējās par sevi, un turpina to darīt. Bet citi šo sistēmu, iespējams, vēl alkst īstenot bez trīs tautā daudzināto oligarhu dalības.

Secinājums vienkāršs – būtu naivi domāt, ka divdesmit gadus attīstījušās rafinētās korupcijas un oligarhijas kaites, šo vārdu plašākajā nozīmē, ir ārstējamas mazāk sistēmiski, nevis tikai ar vienu rīkojumu un ārkārtas vēlēšanām, lai kādi būtu to rezultāti. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Valda Zatlera runā teiktais būtu aplamības, turklāt prezidenta runa ir uzrunājusi ļoti daudzus. Tomēr, kontekstā ar priekšvēsturi, pagaidām tā ir tikai abu vēlēšanu – prezidenta un Saeimas – priekšvēlēšanu kurss, bet pat vēl ne maršruts, tāpēc ļauties ilūzijām būtu stulbi. Arī tāpēc, ka stulbums, tāpat kā savtīgums, ir aizvadītās divdesmitgades Latvijas problēmu galvenie cēloņi.

Video: Valdis Zatlers 2007., 2009. un 2011.gadā – par oligarhiem, korupciju un naudas ietekmi politikā.