No vairākiem debašu dalībniekiem nepolitiķu pusē ļoti uzskatāmi un argumentēti izskanēja, ka Zatlera runā teiktais saistās ar vismaz divdesmitgades, bet varbūt arī gadsimtu mēroga problēmām, un ir atklāts jautājums par to, vai šī runa līdz ar lēmumu par Saeimas atlaišanu būs būtiska robežšķirtne vai tikai notikums vēsturē. Jāpatur prātā arī tas, protams, ka vēstures plūdums jau pats par sevi notiek, līdz ar to nepārtraukti kaut kas mainās. Jautājums ir par to, cik strauji un kardināli, vai arī lēnāk un mērenāk notiek vienas vai citas izmaiņas. Ļoti iespējams, ka tā „oligarhu ēra”, kāda tā bijusi Latvijā vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, jau būtībā bija pagājusi krietnu brīdi pirms Zatlera runas un prezidents, runājot par sākuma vai beigu punktu, faktiski runāja vai publiskoja jau notiekošu procesu ar paredzamām beigām. Tomēr atklāts gan ir jautājums par to, kāds būs turpinājums. Diemžēl deputāti, turklāt visu frakciju deputāti, diez ko neuzrāda vēlmes plašāk spriest par, lietojot KNL debatēs izskanējušos vārdus, šķīstītavu, feodālisma principiem vai tiesiskumu starp varu un indivīdu. Un gan parlamenta deputātu, gan paša Zatlera redzējumos šobrīd grūti skaidri saskatīt, vai un kāds varētu būt turpinājums - vēlams, protams, nodalot politiku un tieslietas. Pagaidām ir sabiedrības, vismaz lielas sabiedrības daļas cerības, par pārmaiņām, kas personalizējās attiecībā uz atbalstu Valdim Zatleram kā simbolam un kā prezidenta amata kandidātam.

Priekšvēlēšanu laiks, protams, vēl ir rezerve, lai papildinātu savus redzējumus. Taču gan Valsts prezidenta, gan potenciāli gaidāmās Saeimas ārkārtas vēlēšanas potenciāli iezīmē un aktualizē, bet vēl ne risina vairākas problēmas. Pie jebkāda antioligarhisko cīņu triumfa pret šobrīd vēl kā nekad aktualizēto Aivara, Andra un Aināra jeb 3A lomu politekonomikā, tas vēl ne tuvu neatrisina tās problēmas un pretrunas, kas ir Latvijas sabiedrībā un valstī gan attiecībā uz pretrunām etniskajos jautājumos, gan attiecībā uz sociālekonomiskās krīzes pārvarēšanu, gan attiecībā uz nevienlīdzīgumu sabiedrībā, gan korupciju, tiesiskumu un taisnīgumu daudzos gadījumos, kas nebūt nav saistīti ar 3A.
Turklāt, pretruna pati par sevi ir arī tas, ka cīņa pret jebko ir cīņa „pro” un „kontra”, bet daudzpartiju politika ir tā dēvētā kompromisu māksla. Protams, nevar nepieminēt, ka daudzi Latvijas ļaudis, dažādās iekārtās ir bijuši nesalaužami ideālisti vai arī no konformistiem pārtapuši par disidentiem. Droši vien, arī cerība uz to šobrīd sabiedrībai ir svaiga gaisa malks vai enerģijas lādiņš. Taču jāpatur prātā arī tas, ka līdzās ideālistiem un disidentiem allaž rodas nodevēji un nākamie konformisti, un ir dažādi scenāriji, kurš var izrādīties pārāks.
Visbeidzot, attiecībā par to, kāds ir vai nav politiķu piedāvājums sabiedrībai, ir simptomātiski, ka dienu pirms vēlēšanām KNL debatēs visu frakciju politiķi runāja par, vārdā nosauktiem vai nenosauktiem, bet citiem kandidātiem Valsts prezidenta amatam līdzās tiem, ko izvirzīja 2.jūnija vēlēšanām. Dažādi interpretējams fakts, bet noteikti – simptomātiski.