Šķiet, vislielākā vienprātība pašreizējā Valsts prezidenta un vienlaikus šī amata kandidāta runas vērtēšanā varētu būt par to, ka ar šo tā saukto lekciju Latvijas Universitātē tika mēģināts veidot nebijušu pieeju un formātu valsts pirmās personas pārskatam par darbu un nākotnes redzējuma izklāstam. Kas principā nav slikti un varētu būt arī lietderīgi. Taču šāda pieeja un formāts pats par sevi vēl nekādu īpašu tā saukto pievienoto vērtību nerada. Bet tāda būtu nepieciešama vismaz četros virzienos – attiecībā uz pašu Valdi Zatleru, uz prezidenta amata kandidātiem kopumā, valsts nākotnes stratēģijām un sabiedrību visos šajos procesos.

Ir kāds Aristoteļa citāts, ko nereti mēdz piesaukt un kas, šķiet, kā neviens cits raksturo to, kas šobrīd notiek Latvijā un kas būtu vajadzīgs attiecībā uz prezidentu, valsti un sabiedrību: „Ne parastais cilvēks spēj saskatīt ļaunuma sākumu, bet tikai patiess valstsvīrs”.

Valda Zatlera runa par valsti bija pa druskai Saeimai, pa druskai tautai, bet šobrīd šie divi adresāti jeb auditorijas, diemžēl, nosaka atšķirīgus un „divus vienā” grūti savienojamus atskaites punktus – šāds secinājums neizbēgami rodas, summējot dažādus vērtējumus. Zatlers varēja mēģināt pakāpties pāri Saeimai un tautai – ne jau augstprātības, bet redzējuma ziņā. Taču nešķiet, ka riskēja to darīt.
Runas forma un noskaņa netika pāri pat pirms runas publiskajā telpā izveidotajam relatīvi nelielajam šķērslim – saistībā ar to, kam un cik prezidenta kanceleja maksā par runu rakstīšanu.

Runas saturs ietvēra neskaitāmi daudzas jau zināmas tēzes, kuru absolūtam vairākumam autors nav Valsts prezidents, un starp šo daudzkārtējo atkārtošanos gandrīz vai kā izņēmumi atrodamas jaunas idejas.

Centieni noteikt sociālekonomiskās politikas akcentus, manevrējot starp dažiem piemēriem un vispārīgām frāzēm, kontekstā ar prezidenta ierobežotajām pilnvarām un līdzšinējo diskutablo darbību neizbēgami ir un būs strīdīgs pasākums, īpaši, ja ekonomiskajai dimensijai sāk pakārtot citas.

Savukārt valsts reprezentācijai tik nozīmīgo vērtību kontekstā ir gana liels pamats šaubām, vai prezidenta runā tā īsti notika ļaunuma (kas šajā gadījumā būtu tēlains apzīmējums gan krīzei un tās sekām, gan tautas un varas attiecībām, gan daudzām citām lietām) sākuma meklējumi. Institucionāli un strukturāli pārkārtojumi valsts pārvaldē un vēlēšanu sistēmā, kas nu tiek piedāvāti, vēl ir vien trauks bez satura. Taču tādi principi un vērtības kā godīgums un taisnīgums, kas daudzkārt tiek minēti kā problēmu dziļākie cēloņi, nebija starp prezidenta vadmotīviem.

Citiem prezidenta amata kandidātiem, kas nu tiek prognozēti kā potenciālie Zatlera konkurenti, prezidenta runa un tajā paustais, protams, ir konkurences sastāvdaļa. Tai pat laikā, tāpat kā Zatlera runu var vērtēt, pārfrāzējot kinofilmas nosaukumu, par pazušanu stratēģijās, tā arī citi kandidāti var vēstīt kaut ko it kā atšķirīgu, taču dziļākajā būtībā līdzīgu.

Stratēģijas, koncepcijas un tamlīdzīgi sacerējumi Latvijā jau labu laiku ir vesela kaudze. Vēl viens papildinājums „ar prezidenta garšu” nez vai ko mainīs nācijas emocionālajā un saimnieciskajā mobilizācijā. Tikmēr jāatgādina nereti teiktais, ka patiesībā Latvijā valsts nākotnes vīzijas, konkurētspēja un demokrātiskas sabiedrības attīstība ir analizēta krietni mazāk nekā citur un nekā pienāktos.

Varbūt īstā recepte ir ļaunuma sākuma meklējumos, varbūt vēstures pieredzē vai šodienas panākumu stāstos, ģeopolitiskā vai citā redzējumā – arī šajā ziņā jau īsto patiesību neviens nevar zināt.

Jebkurā gadījumā, visdrīzāk augstākam stratēģiskajam „lidojumam” būtu nepieciešams arī no prezidenta mutes pateikt arī netīkamākas lietas politiķiem un, varbūt, arī sabiedrībai. Vēl labāk, ja tās būtu nevis sludināšanas, bet demokrātijas formā, sasaistē ar sabiedrības aktivitātēm un prasībām. Un, arvien jāatkārtojas, ka neviens arī neliedz sabiedrībai ne vien gaidīt, ko tiem šoreiz būs jāpieņem, bet meklēt, ierosināt, iebilst un prasīt. Jo, kā labi zināms, ja nenodarbosimies ar politiku, tā nodarbosies ar mums.