Uzslavu kategorijā V.Zatlers saņēma pozitīvus vērtējumus par savu pragmatisko rīcību un to, ka izšķirīgos brīžos uzņēmās atbildību un viņa vārds nostrādāja, tai skaitā pēc 13.janvāra. Politiķi atzinīgi novērtēja gan to, ka viņš bija aizbraucis uz Maskavu, gan to, ka konsekventi „turēja” Rietumu izvēli un vērtības. Prezidents saņēma uzslavu arī par to, ka četrus gadus ir strādājis „pietiekami labi”, lai gan attieksme no mediju puses torpedēja ikdienas darbu, tāpat par to, ka viņš īsā laikā „auga”, bez tam ir bijis „vistuvāk tautai”. V.Zatlers saņēma arī tādu novērtējumu, ka pa četriem gadiem ir izcili iemācījies ārlietu politiku.

Vienlaikus par ārpolitiku tika runāts arī kontekstā ar šaubām un kritiku, norādot uz to, ka prezidents nebija aicināts uz Davosu. Viņam tika pārmests gan ievēlēšanas laikā plašu rezonansi guvušais „pateicību” jautājums, gan tas, ka dažos jautājumos būtu gribējies sagaidīt stingrāku stāju, kā arī ne tik daudz rezonēt uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem, bet izraisīt rezonansi. Kritiku V.Zatlers saņēma arī par to, ka atteicās runāt krieviski un necentās panākt, lai valdībā būtu visas trīs lielākās Saeimā ievēlētās apvienības, tāpat neapturēja sociālās jomas likumus, ko vēlāk atcēla Satversmes tiesa, un neizmantoja visas prezidenta pilnvaras. Pārmetumi svārstījās no gluži konkrētiem, kā atbalsts Visaginas atomelektrostacijai, līdz idejiskākiem – ka V.Zatlers bija prezidents nevis visai Latvijas tautai, bet tās vienai daļai.

Video: Augusts Brigmanis, Solvita Āboltiņa, Andrejs Klementjevs, Edgars Zalāns un Imants Parādnieks vērtē Valsts prezidenta Valda Zatlera paveikto iepriekšējos četros gados. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 16.03.2011.)