Lai kā viens otrs kritizētu Valdi Zatleru par viņa vakardienas iznācienu ar pašpieteikšanos kandidēt uz Valsts prezidenta amatu otro termiņu pēc kārtas, ir pamats teikt, ka tas ir devis vairāk laba nekā slikta gan prezidenta kandidātu izvirzīšanas un apspriešanas procesam, gan potenciālajam kandidātam pašam. Vairs nav iespējama politiķu laipošana ap it kā neskaidro Zatlera (ne)gribēšanu attiecībā uz otro termiņu. Vairs nav jēgas vismaz dažām publiski neredzamām kuluārsarunām.
Tai pat laikā būtu nesamērīgi naivi ideālistiski iztēloties, ka nu Saeimas frakcijas nu rātni, lietišķi un atklāti spriedīs par Zatlera plusiem un mīnusiem valsts un sabiedrības labuma kontekstā, un citā stilā slepus nevērps politisko rotaļu scenārijus pēc citiem spēles noteikumiem.

Politisko apvienību un atsevišķu tās veidojošo politisko spēku vai grupu (būtiski ir nodalīt šos vairākus līmeņus) intereses, kas jo īpaši uzskatāmi redzams šībrīža politiskajā sadalījumā, ir cīņa par varu. Tas nozīmē vairākas lietas – cīņu par kompromisiem vai politiskiem darījumiem, cīņu par savu popularitātes reitingu celšanu un par konkurentu reitingu pazemināšanu. Protams, kā atskaites punkts ir arī „savējais” prezidents, taču, ņemot vērā politisko spektru, šajā aspektā par to politiskajiem partneriem, kuri vienlaikus ir un paliek konkurenti, var nākties „maksāt” ļoti augstu cenu – vairs nav deviņdesmito gadu pirmā puse, kad pirmā atjaunotās valsts prezidentūra sākās salīdzinoši primitīvu politisko darījumu rezultātā. Šajā kontekstā, protams, der atcerēties arī pārējo gaidāmo politisko dienaskārtību tuvākajiem pāris mēnešiem un arī tiem mēnešiem, kas sekos pēc tam – lai minam kaut vai tikai turpmāko budžeta konsolidāciju un reformas vai KNAB vadības jautājumu. Abas lietas ir valdības stabilitātes jautājums un Valsts prezidenta jautājumu nevar skatīt atrauti no tā.

Pēc reveransiem ar cieņas apliecinājumiem Zatleram, trešdienas „Kas notiek Latvijā?” debatēs Saeimas frakciju politiķi jau uzskatāmi nodemonstrēja visus tos iespējamos iemeslus vai ieganstus, uz ko balstoties varētu pamatot Zatlera neatbalstīšanu – no konkrētām ārpolitiskajām vai iekšpolitiskajām aktivitātēm līdz stingrai stājai, no atomstacijas atbalstīšanas līdz krievvalodīgo neatbalstīšanai. Turpinājums vienkāršs – seko paziņojumi, ka frakcijā nav vienprātības, sekojoši vienotu viedokli nevar paust, sekojoši arī koalīcijā nav vienprātības, sekojoši šādā situācijā nebūtu korekti bez vairākuma atbalsta virzīt esošo prezidentu, sekojoši sākas viss no gala un parādās alternatīvie scenāriji.

Protams, tam visam līdzās ir jautājums par sabiedrisko domu un sabiedrības viedokļiem, un to vērā (ne)ņemšanu. Tomēr, pirmkārt, nevar nepiekrist komentāriem par to, cik strauji mēdz mainīties sabiedrības viedokļi, un otrkārt, gana simbolisks vakar bija divu KNL telefonaptauju kopskats – mēs atbalstām Zatleru, bet tautas viedokli jau vērā neņems. Jāatzīmē arī, ka, lai kādi vēl būtu aptauju procenti un dažu organizāciju vai sabiedrībā populāru cilvēku viedokļi, šobrīd arvien ir atklāts jautājums – pēc kādiem, cik atšķirīgiem kritērijiem veidojas sabiedrības viedoklis? Vai racionāli vērtējot prezidenta līdzšinējo un potenciālo politisko darbību, vai balstoties tikai uz sajūtām, vai domājot par relatīvas prognozējamības un stabilitātes saglabāšanu, vai vienkārši ļaujoties mazākā un zināmā ļaunuma principam, lai pie visām valsts problēmām nepievienotu vēl liekus riskus un pārsteigumus?
Pašreizējais Valsts prezidents šajā vērtēšanas procesā arī veido dienaskārtību, piesakot nākamās četrgades programmas publiskošanu 19.aprīlī, mēnesi pirms oficiālas kandidatūru iesniegšanas Saeimā. Šim solim arī var būt dažādas sekas. Tas var kļūt arī par vienu no līdzekļiem, ar kura palīdzību Zatlera politiskajai karjerai pielikt punktu. Tas, protams, var arī veicināt politikas kvalitāti un diskusijas par prezidentūru tajos valstiskajos mērogos, kas tika piesaukti un tā arī netika īstenoti pirms četriem gadiem. Taču, gan ar politiķu, gan pašas sabiedrības (ne)līdzdalību tas viss var nenotikt.