Pirmkārt šobrīd jākonstatē tas, ka novembrī un decembrī ķeršanos pie ĢVP mazināšanas ar gluži konkrētu 11,2 miljonu samazinājumu visdažādākie organizētie un neorganizētie vēlētāji un eksperti, un arī mediji, pieminēja tikai citastarp un „nekāra pie lielā zvana”, un arī pārāk plašas sabiedriskās rezonanses uz nodokļu palielināšanas fona šim faktam nebija. Tāpēc tagad protestēt pret šiem plāniem ir komplicētāk. Tomēr labāk vēlu, nekā vēl vēlāk.

Ja prezumējam, ka politiķiem valdībā un parlamentā arī šobrīd ir pienākums ņemt vērā sabiedrības viedokli, tad attiecībā uz ĢVP tas nebūt nav viegls uzdevums. Dažādie komentāri un diskusijas pirms un pēc KNL debatēm vakar un šorīt vairākās vietnēs - mammamuntetiem.lv, delfi.lv, knl.lv – uzskatāmi parāda dažādo un pretrunīgo viedokļu spektru. No izmisuma par 8 latu zaudēšanu līdz ironijai vai cita veida kritikai par tik sīkas summas nenozīmīgumu. No versijām par nodokļu atlaidēm vai citiem materiāliem faktoriem ģimeņu atbalstam līdz morālei, ka ne jau naudiskās kategorijas ir priekšnoteikums lielām ģimenēm. No spriešanas par to, kāpēc ĢVP tiek apspriests kontekstā ar sociālo budžetu, kurā tas neietilpst, līdz vairāk vai mazāk pieklājīgiem tekstiem par to, kā izdevumi jāsamazina valsts pārvaldei un konkrētām amatpersonām. Taisnības šajos viedokļos ir daudzas un tas ir neizbēgami.
Taču, lai kādu risinājumu izvēlētos politiķi, viņiem līdztekus sabiedrības viedokļu respektēšanai ir vēl vismaz viens pienākums – kvalitatīva politika, kas nozīmē pamatojumu, samērību, ilgtspējīgumu, un tamlīdzīgi. Un par šo parametru pietiekamu klātbūtni ĢVP un ar to saistīto budžeta un ģimenes valsts politiku epopejā ir pamats šaubīties.

Ir gluži loģiski, ka tādas ekonomiskās krīzes rezultātā, kādu piedzīvojusi Latvija, daudzu un dažādu valsts izdevumu apjomu ir nepieciešams samazināt. Vairāk vai mazāk proporcionāli, lai atgrieztos pie balansa, ko iepriekš deformēja ekonomikas pārkaršana. Tomēr ir jābūt skaidrībai, vai un kāpēc izdevumu sistēma un principi saglabājas vai mainās, un vai tas notiek uz krīzes un pēckrīzes laiku, vai arī tās ir ilgtermiņa pārmaiņas.
Vairāki ģimeņu atbalsta veidi līdz šim ir samazināti uz krīzes laiku līdz 2012.gada beigām – gan vecāku pabalsti, gan maternitātes un paternitātes pabalsti. Arī ĢVP progresivitāti attiecībā uz otro un nākamajiem bērniem atcēla, novienādojot pabalstu uz 8 latiem uz krīzes periodu. Par pašreiz piedāvāto ĢVP samazinājumu termiņu skaidrības vairs nav. Taču tieši pašreizējie varianti radītu arī sistēmiskas izmaiņas.

Līdz šim ĢVP bija pastāvīgs valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Atbalsts visiem bērniem un katram - līdz pilngadībai. Un tas nebija nekāds Latvijas izdomājums, bet starptautiski plaši piemērota prakse. Varianti par ĢVP maksāšanu tikai sākot ar otro vai trešo bērnu, vai trūcīgām ģimenēm, nav tikai budžeta izmaiņas, tās ir arī valsts politikas izmaiņas. Taču šādām izmaiņām trūkst pamatojuma. Īpašs trūcīgo atbalsts, kas šķiet loģiskāks no taisnīguma viedokļa, atduras dzīves realitātē – formāli šim statusam atbilst tikai ap 16% no pašreizējā trešdaļmiljonu lielā pabalstu saņēmēju skaita. Taču dzīves realitātē 8 lati, protams, ir būtisks un taisnīgs atbalsts daudz, daudz lielākam bērnu skaitam.
Ačgārni visupirms ir tas, ka izmaiņu varianti ir publiskoti it kā apspriešanai, taču koncepciju, kam būtu jāpamato šie varianti, atbildīgā ministrija vēl nepublisko. Bet vislielākā ačgārnība ir tā, ka šīs izmaiņas nav ietvertas vienotā valstiskas stratēģijas kopskatā, jo ģimenes valsts politikas pamatnostādnes vēl ir tikai projekta stadijā, bet šo pamatnostādņu vispārīgās tēzes pat vēl projekta līmenī nav konkretizētas rīcības plāna un finansējuma stadijā. Nemaz nerunājot par piezemētajiem pamatnostādņu mērķiem dzimstību trīs gadu laikā palielināt par 0,6 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem, tālāka termiņa mērķus nenosaucot.
Protams, ir pamats teikt, ka Latvijā bērni ir dzimuši arī daudz skarbākos sociālekonomiskajos apstākļos. Tomēr var arī teikt, ka tolaik materiālo stimulu trūkumu krietni vairāk kompensēja morālie. Jebkurā gadījumā, pašreizējā katastrofālajā demogrāfiskajā situācijā pienāktos daudz skaidrāka kopbilde – kas valsts politikā notiek uz krīzes laiku līdz 2013.gadam, un kas notiks pēc tam? Ciktāl bērni un ģimenes taupa budžeta konsolidācijas interesēs, un ciktāl budžetu konsolidē bērnu un ģimenes interesēs?

Budžeta izmaiņas, protams, arī ir nepieciešamas sistēmiskas, un tieši šajā kontekstā, lai arī formāli ĢVP nav sakara ar sociālo budžetu, jārunā par savienoto trauku principu. ĢVP izmaksā no valsts pamatbudžeta, taču abi pārējie vecāku pabalsti tiek izmaksāti no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, kurā, kā zināms ir deficīts, kas pārsniedz visu ar ģimeni saistīto pabalstu kopsummu. Līdz ar to arī dilemmas izvirzīšanas starp ģimenes un bērnu vai pensionāru atbalstīšanu ir visnotaļ loģiska.
Savukārt runas par ietaupījumu atrašanu pamatbudžetā skan skaisti tikai līdz tam brīdim, kamēr nav jārunā par konkrētiem skaitļiem. Tie liecina, ka pret vairāk kā 4 miljardu latu ieņēmumiem sociālajām vajadzībām no kopbudžeta tiek tērēts vismaz pusotrs miljards. Protams, valsts pārvaldē ir jāmeklē optimizācijas iespējas, tomēr paturot prātā, ka no šiem resursiem vēl jāfinansē gan valsts parāds, gan veselība un izglītība, vēl daudzas citas nozares, arī attīstība, un arī patiešām motivēta un profesionāla valsts vadība. Nemaz nerunājot par nodokļu samazināšanas iecerēm jau pēc dažiem gadiem.

Kamēr taustāmas barikādes uz ielām un laukumos atceramies kā trauksmainu vēsturi, barikādes galvās un vārdos savā starpā jau atkal un atkal būvē gan sabiedrība un vara, gan politiķi – pat vienas valdošās koalīcijas ietvaros. Finanšu ministrs, rosinot uz nākamo budžeta konsolidāciju, runā par „konsolidācijas nogurumu” kā iespējamo problēmu cēloni. Taču drīzāk tās ir sekas tam stilam, kādā – nevis grupveidā jeb koalīcijā pēc būtības, bet kašķveidā - turpinās valsts politiskā vadība. No kārtējām pārmaiņām un neziņas par turpmākajām pārmaiņām nogurusi ir sabiedrība, bet politiķu, amatpersonu un nevalstisko aktīvistu vai ekspertu attiecībās nogurums iestājas no stīvēšanās un raustīšanās runāt skaidru valodu un skatīt lietas kopskatā, un tādā stilā līdz pilnvērtīgām reformām nemaz nav iespējams tikt.

Būtu vairāk nekā loģiski un nepieciešami par ģimenes valsts pabalstu izmaiņām spriest un lemt nevis atrauti, bet vienkopus ar valsts prioritāšu definēšanu un attīstības mērķu noteikšanu kā pamatojumu turpmākai budžeta konsolidēšanai. Tiesa gan, ja nesekos noguruma pārvarēšana un aktīvāka, mērķtiecīgāka pozīcija arī no organizētās sabiedrības un neatkarīgo lietpratēju puses, tad politiķu vai ierēdņu stila maiņu valsts pārvaldībā nez vai ir liels pamats sagaidīt. Taču vēl ir laiks nevis būvēt, bet nojaukt barikādes.