Vēlēšanu uzvarētāju – Valda Dombrovska un „Vienotības” - lielā iespēja bija (un grūti spriest, vai vēl ir) atklāti un konsekventi iztestēt un izvērtēt visa Latvijas politiskā spektra dažādo flangu „kvalificēšanos” ne tikai tehniski kopīgam, bet arī konsekventākam un kvalitatīvākam turpmākajam valsts pārvaldīšanas darbam. Pēc sākotnējā paziņojuma par trīs partneru sadarbības izstrādi, pagājušajā ceturtdienā izvirzītais piedāvājums par četru politisko spēku iespējamo sadarbību bija, labāks vai sliktāks, taču sākotnējs atskaites punkts. Tomēr turpinājums vairāk nav, nekā ir bijis.

„Saskaņas centrs”, izplatot dažādus paziņojumus vai ik pārdienas, tā arī nav spējis vienkāršā saprotamā tekstā noformulēt, kas viņiem ir un kas nav pieņemams, bet saskaņieši turpina meklēt vainu „Vienotībā”.
Savukārt „Vienotībā”, simboliski atšķiroties no apvienības nosaukuma, daļa biedru pasteidzās paziņot par  nesadarbošanās principiem atkarībā no politisko spēku nosaukumiem, nevis no tā, par kādu politiku var vai nevar vienoties.
„Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK gan noformulēja, kas nacionālajai apvienībai ir vai nav pieņemams, un vēl sarakstīja savas alternatīvās vēlmes, gan diez ko necenšoties meklēt kompromisus, neskatoties uz savu nelielo un mazietekmīgo deputātu mandātu skaitu.
Savukārt Zaļo un zemnieku savienība izlaipoja un faktiski paziņoja, ka atbalstīs dajebko, pat nepacenšoties pozicionēties, kuru no Valda Dombrovska piedāvājumiem – ar vai bez ideoloģisko jautājumu „nolikšanas malā” – tā uzskata par pareizāko. Kas ZZS atstāj lieliskas manevru iespējas politikas un valdību maiņām tālākā perspektīvā.

Premjera amata kandidātam visā šajā pretrunu „mīnu laukā”, protams, nav viegli un nez vai viņam arī jābūt sapierim, tomēr šķiet, ka varēja izdarīt vairāk. Lai gan tika paziņots par sarunu apstāšanos vai apturēšanu ar „Saskaņas centru”, tagad izrādās, ka sarunas kopš ceturtdienas nemaz nebija bijušas, un abas puses dažādi interpretē, ko kurš ir vai nav pateicis, līdz ar nevienošanās robežšķirtne paliek neskaidra.
„Ideoloģiskās tolerances pamatnostādņu” saglabāšana valdības koalīcijas veidošanā attiecībā uz „Visu Latvijai!”, ja pretējais ideoloģiskais spārns vairs nav pie sarunu galda, arī ir strīdīga pozīcija. Tad jau drīzāk „Vienotībai” derētu „atsaldēt” nacionālos jautājumus un skaidri definēt, par kuriem tā gribētu veidot politiku ar nacionālo apvienību roku rokā, bet ko tā uzskata par radikālu un valsts interesēm neatbilstošu.
Un visbeidzot – lai gan Dombrovskis pēdējos mēnešos pats tik daudz ir runājis, cik būtiski ir ekonomiskie un sociālie jautājumi, viņš, vismaz publiski, nav viesis diez ko lielāku skaidrību, par kādiem sociālekonomiskajiem jautājumiem, nodokļu un izdevumu izmaiņām, starp kuriem politiskajiem spēkiem ir vai nav ja ne vienotība, tad vismaz sapratne un vienošanās. Pat ne attiecībā uz otru partneri „koalīcijas kodolā” – Zaļo un zemnieku savienību.

Tas, kā politiķi turpina runāt par 2011.gada valsts budžeta deficīta mazināšanu un valdības sastāva veidošanu, liek definēt pamatjautājumu – ciktāl, pie jebkura koalīcijas sastāva, pamatuzstādījums ir veidot jaunu vai atjauninātu, reformu vai līdzšinējās darbības turpināšanas valdību? Protams, arī šos jēdzienus var interpretēt ļoti dažādi.
Ir pamats teikts, ka Dombrovska valdība jau līdz šim ir bijusi reformu valdība un tai ir pamats turpināt nedaudz atjauninātā vai mainītā sastāvā. Tomēr var arī teikt, ka tas, ko sabiedrība sagaida no pēcvēlēšanu Dombrovska valdības, ir kas daudz vairāk nekā no pērngada ugunsgrēka dzēšanas un priekšvēlēšanu mazākuma valdības, un arī daudz vairāk nekā priekšvēlēšanu frāzes.
Ir pamats teikt, ka sagaida daudz skaidrāk definētu un pamatotāku priekšstatu par valsts pārvaldes izmēriem, struktūru un funkcijām, līdz ar to – par to, kas ir un kas nav jāreformē. Turklāt - nevis tikai budžeta mazināšanai, bet valsts attīstības interesēs.
Ir pamats teikt, ka sagaida arī vēl daudz skaidrāku sistēmisku ilgtermiņa modeli par nodokļu likmju un iekasēšanas taisnīgumu ieņēmumu sadaļā, un izglītības, medicīnas un citiem pakalpojumiem izdevumu sadaļā, un, līdz ar to, kādas reformas vēl ir vai nav nepieciešamas. Atkal – nevis budžeta mazināšanai, bet konkurētspējīgas un labklājības valsts izveidei.
Ir arī pamats teikt, ka sagaida atklātāku un pamatotāku ministru un, pēc tam, citu amatpersonu atlasi un izvēli – īstenojot to ne vien atbilstoši partiju pārstāvniecības proporcijām, bet arī atbilstoši programmu saturam, pieredzei un reputācijai.

Pašreizējie izteikumi par valdības deklarācijas tapšanu un ministru amatu kandidātu komplektēšanu rada pamatu bažām, ka 2.novembrī daudziem vēlētājiem var būt pamatīga vilšanās. Bet, protams, ir iespējas to novērst. Kaut nelielas, bet iespējas ir medijiem, lielākas iespējas varētu būt nevalstiskajām organizācijām, kam politiķi tik daudz ir solījuši, un, neapšaubāmi, vislielākās iespējas ir Valsts prezidentam. Kurš var skaidrāk un prasīgāk definēt, ko viņš sagaida no kandidāta Ministru prezidenta amatam un no viņu atbalstošā Saeimas vairākuma. Vēl ir gandrīz divas nedēļas laika. Varbūt arī vairāk.