01.07.2010.
Lāsma Rozenfelde
Vaicāts par konsolidēšanas redzējumu, premjers vien atbildēja, ka tieši pie redzējuma valdība pašreiz strādā un „šīs izvēles par to, kā nodrošināt konsolidācijas apjomu, mums tiešām būs”. Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis vismaz apstiprināja, ka ministrija cer sasniegt „optimālo” variantu – divas trešdaļas no konsolidācijas veikt, samazinot izdevumus, bet vienu trešdaļu īstenot, palielinot ieņēmumus. Viņš pats gan uzsvēra, ka analītiķi saka – ilgtspējīgai konsolidācijai primāri ir jāmazina izdevumi, taču neanalizēja tālāk, vai ieņēmumus nevarētu palielināt mazāk nekā par trešdaļu vai vispār nemaz. Labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) savukārt par savu sfēru palika pie tā, ka māmiņu algu un pensiju piemaksu izmaksas avots ir jāliek atpakaļ uz pamatbudžetu, bet samazinājumi sociālajā sfērā nav jāparedz. Lieki teikt, ka šie priekšlikumi konsolidācijas problēmu nerisina.
Arī sociālo partneru reakcija liecināja par bažām. Tā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle atzina, ka nepamet sajūta, ka tiek runāts divās atšķirīgās valodās, bet Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Daniels Pavļuts izteica viedokli, ka politiķi „nevēlas īpaši pirms vēlēšanām nākt klajā un diskutēt par skarbām izvēlēm”. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers novērtēja, ka apspriešana it kā notiek, bet tai tālāk vai nu nav rezultāta, vai arī tas ir ļoti niecīgs. Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis savukārt kritizēja to, ka priekšlikumu izvērtēšana nav pietiekami dziļa, kā dēļ nav pārliecības par piedāvātajiem variantiem. Bet Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe izteica „nelabas aizdomas, ka varbūt mums tiek mālētas acis”.
V.Dombrovskis palika vien pie solījumiem – ka provizorisks konsolidācijas pasākumu saraksts būs pieejams augusta otrajā pusē un „priekšlikumi, protams, būs pieejami”.
