Artis Kampars savu taisnību par veiksmīgo darbu lielākoties pamato ar statistikas skaitļiem – eksporta pieaugums, struktūrfondu miljoni, bezdarba pieauguma apstāšanās. Tikpat skaļi gan neseko piebildes, ka pagaidām eksporta apjoms vēl nesasniedz līmeni, kāds bija kaut pirms trim gadiem, bet bezdarba statistikā arvien esam Eiropas līderi no otra gala. Struktūrfondu jomā notiek process, taču par rezultātiem pagaidām var runāt tikai pieņēmumos – ciktāl tā ir ilgtermiņa starptautiskas konkurētspējas nodrošināšana, bet ciktāl – tikai īstermiņa procesu „stutēšana”. Vēl arvien izpaliek pietiekami caurspīdīgs izvērtējums, kādi ir bijuši iepriekšējā fondu sadales posma rezultāti un no kādām kļūdām kā mācāmies.
Nekāda iespaidīgā statistika pagaidām nav uzrādāma savulaik tik skaļi pieteiktajos māju siltināšanas projektos un eksporta garantiju jomā, tomēr vismaz šie procesi notiek, to noteikti jāatzīst un jāatzīmē. Tāpat procesi ir sākušies mikrouzņēmumu spēles noteikumu jomā, lai gan lēkāšana starp nodokļa 20% un 12% likmēm diez ko neliecina par konsekventu ekonomikas resora un tā vadītāja redzējumu.

Tomēr visi augšminētie un vēl daudzi citi uzskaitāmie pasākumi notiek pēc divu gadu laikā notikušā iekšzemes kopprodukta krituma 25% dziļumā, kādreiz daudzinātajam Baltijas tīģerim pārtopot par milzu lempi, kas nokļuvis tikpat milzīgā bedrē. Līdz ar to, ekonomiskās politikas pasākumus nu būtu jāsāk nošķirt starp tiem, kuri risina krīzes problemātiku un sekas, un starp tiem, kas var atjaunot tādus ekonomikas apgriezienus, kura spēj kompensēt notikušo kritienu un to nesabalansēto tautsaimniecības struktūru, pie kuras atgriezties vairs nav vēlams un, visticamāk, arī nav iespējams. Skaidrs, ka milzu lempis agrāk vai vēlāk izrāpsies no bedres, bet vēl ir jautājums – kāds zvērs tas turpmāk būs?
Ministrs un viņa atbalstītāji daudzina prioritāro nozaru noteikšanu. „Kas notiek Latvijā?” pērngada arhīvā ir atrodamas debates, kurās izskanēja gana pretrunīgas atsauksmes par šo pieeju, savukārt praksē arvien ir pamats šaubīgākiem vērtējumiem, ciktāl šīs prioritātes vispār atspoguļojas realitātē. Prioritāšu ēnā, gribot vai negribot, nevar apiet arī citas nozares, kuras ekonomiskās politikas kopskatā īsti netiek iekļautas. Vissmagāko kritumu piedzīvojusī būvniecība, protams, bija „uzpūsta” savos mērogos. Tomēr tagad šī nozare izlaiž gaisu tiktāl, ka, zaudējot kvalificētus kadrus un materiāli tehnisko bāzi, var pazaudēt nozares efektīvu funkcionētspēju. Kas var atsaukties arī uz citām nozarēm. Visas tautsaimniecības nozares ir atkarīgas no vēl vienas ekonomikas resora regulēšanā esošas sfēras – enerģētikas. Arī šajā jomā ir gana daudz neskaidru jautājumu par tarifu nākotni un jaunām jaudām.

Lai tā būtu jebkura – prioritāra, sekundāra vai tercitāra nozare, valsts ekonomikas attīstībai neiztikt bez investīcijām, bet šajā pozīcijā Latvijas ekonomikas statistikā ir ļoti bēdīgs skats. Šobrīd šo robu puslīdz aizpilda Eiropas naudas, taču tas nav daudz un nebūs ilgi, turklāt tās arī nenāk komplektā ar kompetencēm un pieeju starptautiskiem tirgiem, kas arī ir viena no investoru lietderīgajām īpašībām. Investīciju jomā strādājošās aģentūras vārds šobrīd visās malās skandināts saistībā ar „Aerodium” skandālu, taču pirms vai aiz tā neiespējami atrast tikpat skaļas investīciju piesaistes stratēģijas.
Investīcijām, protams, vajadzīga stabila investīciju vide, tai skaitā nodokļu jomā, taču jaunākais memorands ar starptautiskajiem aizdevējiem, ko otrdien akceptēja valdība, arī šajā jomā pagaidām rada vairāk bažas nekā skaidru perspektīvu. Diemžēl arī ekonomikas ministrs pagaidām nav starp tiem, kas varētu viest skaidrību, runājot nevis vispārīgi, bet konkrēti par konkrētiem nodokļiem.

Un visbeidzot. Vairākkārt gan vakar „Kas notiek Latvijā?” studijā, gan neskaitāmos citos medijos, izskan kritika par slikti strādājošo izpildvaru ne vairs ministra, bet ierēdniecības līmenī. Nav uzreiz jāatgriežas pie vienlīdzības starp valsti un uzņēmumu, tomēr viens princips gan jāatgādina. Gan privātajā, gan valsts sektorā, ir runa par nepieciešamo kvalifikāciju gan attiecībā uz augstākajiem vadītājiem, gan turpmāko līmeņu izpildītājiem. Ja gribam panākumus ekonomikā, kur biznesam vidi cerētajam uzrāvienam veido valsts pārvalde, tad ir bezcerīgi sagaidīt kvalificētu, motivētu un rezultatīvu darbu, ja valsts izpildvarā augstos atbildīgos amatos strādājošie saņems atalgojumā trīsciparu skaitli, kas ir pat vairākkārt mazāk nekā saņem otrā un vēl zemāka līmeņa vadība privātajā sektorā. Kāds populists, droši vien, pret šo piesauks skolotāju algas, taču tas neko nerisina. Turklāt, te nav runa par izmaksu pieaugumu – ar citu motivāciju, iespējams, pāris kvalificēti cilvēki valsts iestādēs paveiktu to, ar ko šobrīd nomocās vismaz desmit. Cik lasīts, Singapūru bieži min kā visuzskatāmāko piemēru publiskās pārvaldes motivācijai sasniegt valsts ekonomikas attīstības rezultātus. Varbūt ir citi modeļi. Bet, ja Latvijā uzņēmēji atbalstīs tikai ministru politiskās karjeras kā ekonomiskās politikas garantu, bet neturpinās ar loģiskas motivācijas principu lobēšanu valsts pārvaldes darbam, tad nez vai ir lielas izredzes birokrātijas un neizlēmības vietā sagaidīt kvalificētu, konkurētspējīgu un motivētu darbu visaugstāko ekonomikas rezultātu sasniegšanai.