Kad viņai norādīja uz padsmit deputātu nepatiesām liecībām par balsojumu, Vineta Muižniece (Tautas partija) nāca klajā vien ar atvainošanos „visiem kolēģiem par to, ka es pēc aizklātā balsojuma pārsteidzīgi atklāju savu balsojumu”, ļaujot veikt izmeklēšanas, kas pie aizklātiem balsojumiem „ir nepamatoti”. V.Muižniece pauda apņemšanos turpmāk aizklātos balsojumos savu balsojumu nekad nekomentēt, un aicināja „arī citus kolēģus to pārdomāt”. Vaicāta, vai valstī notiekošais nebūtu jānožēlo, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja tik vien kā konstatēja faktu, ka „tik tiešām gadījumos ar aizklātajiem balsojumiem deputāti ir melojuši ne reizi vien”, un norādīja uz pagājušā septembra balsojumu par Antu Rugāti.
Jānis Urbanovičs („Saskaņas centrs”) izteica viedokli, ka tagad notiek „vēl viena parlamenta diskreditācijas tūre”, kur politiķi pēc „šī lielā nesmukuma” cenšas kliegt un rādīt viens uz otru. Viņš gan pats runāja par nepieciešamību parlamentu atlaist „par sodu un mācību visiem citiem nākošajiem parlamentiem”. J.Urbanovičs atzina, ka tagad „kauns ir uz visiem”, un paškritiska par parlamentu bija arī Ilma Čepāne („Pilsoniskā savienība”), kas secināja, ka līdz ar balojumu „mēs esam sevi iedzinuši pat kaut kādā stūrī”.
Bet V.Muižniece, vaicāta par to, kā iepriekšējās nedēļas melus novērst, atkārtoti uzsvēra, ka meli ir bijuši agrāk. Arī Jānis Dukšinskis („LPP/LC”) bija līdzīgā pozīcijā – stāstot, ka galvenajam uzdevumam tagad nebūtu jābūt patiesības noskaidrošanai, lai vēlētāji to zinātu un politiķiem uzticētos. Viņš to pamatoja, rādot uz citiem – ka iepriekš citi ir teikuši „kā var nesolīt” un teikuši arī to, ka nesamazinās pensijas, līdz ar to visas melošanas būtu jāliek „vienā kaudzē”.