Kā Maizītis vērtē Ģenerālprokuratūras tā sauktās atklātās vēstules uzspiešanu prokuroriem un piespiedu parakstīšanu. Tos, kas vēl nebija savu parakstu uzlikuši, telefoniski apciemoja departamenta virsprokurore R.Āboliņa ar "siltiem" ieteikumiem atbalstīt Maizīti. 20.aprīlī tika atsūtīta viena versija, 21.aprīļa rītā jau nākamā, uzlabotā "atklātās vēstules" versija... Ja ģenerālprokurors savu mērķu sasniegšanai jau pat sācis manipulēt ar saviem padotajiem, tad tiešām sāk likties, ka īsti "tīra" šī lieta nav. 

Jau sen ir pienācis laiks veikt nopietnu prokuratūras reformu un izdalīt ārā no prokuratūras patstāvīgu izmeklēšanas pārvaldi vai departamentu, kas nodarbotos ar izmeklēšanu, un prokuratūrai atstājot uzraudzības funkcijas. Un tad prokuratūrai šīs funkcijas būs jāveic, tā vairs nenodarbosies ar pirmstiesas izmeklēšanu un lietu rosināšanu, bet būs spiesta labi vai slikti, bet veikt šīs uzraudzības funkcijas Ir pieņemts šausmināties par Krieviju, ka tur nekārtība. Taču Krievijā šajā ziņā ir nesalīdzināmi vairāk kārtības. Krievijā tika nodalītas prokuratūras izmeklēšanas un uzraudzības iestādes. Pirms tam krievu ģenerālprokurors un viņa vietnieks dzīvoja rokrokā kā divi balodīši, taču, kad vietnieks kļuva par atsevišķas struktūras priekšnieku ar skaidri formulētiem uzdevumiem, starp abiem sākās sāncensība. Tāpēc, ka katram bija jāsāk darīt savs darbs un katram jāatbild par savu darbu. Un abiem gribējās parādīt, ka viņi nopietni strādā. Prokuratūras reorganizācija ir ne tikai lietderības jautājums, bet krīzes apstākļos tā dotu lielu finanšu ekonomiju. Mums nav vajadzīgs ģenerālprokurors un nav vajadzīga Ģenerālprokuratūra kā tāda. Mums jāatgriežas pie normālas pirmskara laika prakses, kad pie apgabaltiesām bija apgabala prokuratūras. Priekš kam vajadzīga Ģenerāprokuratūra - viss šis aparāts, kas aprij nodokļu maksātāju naudu? Kādas funkcijas, kādi tai uzdevumi - tas vairs nav saprotams . Pa daļai tā veido tiesisko politiku, kas nav tās funkcijas. Raksta uz Saeimu kaut kādus savus priekšlikumus, piedalās kaut kādās darba grupās, likumu izstrādē. Tā nav prokuratūras funkcija. Visās normālās pasaules valstīs ar to nodarbojas parlaments. 

Un ko tad Jūs, Dombura kungs, tagad viņiem - nagus mauksiet, vai kā? (...bet vajadzētu...) Kas tā par nemodi Latvijā iesakņojusies - vicināt kulakus pēc kautiņa tā vietā, lai novērstu nelietības pašā saknē. Un eksprezidentei būtu jāatbild par to, kāpēc viņa neatlaida esošo Saeimu tūlīt pēc tās nelikumīgās ievēlēšanas. Arī pēc tam viņai bija vairākkārt iemesls to darīt. Un mūsu patreizējais prezidents - arī viņam bija iemesli patriekt šo blēžu bandu nevis ļaut tai darboties visi 4 gadus. Bet viņš jau ir tikai savas sievas prezidents... Ikviens aizņemts ar rūpēm, ka tik viņam krēslu no dibenapakšas neizsit... Parēķiniet, ko gan būtu bijis iespējams novērst, ja Saeimas sastāvs būtu cits un valdība būtu bijusi cita. Parexu ieskaitot. Tagad visi gudri - nedemokrātija, savtīgas intereses utt. Nu kliedz, nu spriedelē, bet nekas nemainās - melu un nelietības uzvaras gājiens turpinās. Pa to laiku, valsts izsaimniekota, tauta, par nabagiem pataisīta, pasaulē aizklīdusi... Visā šī tukšā runāšana pēc tam, kad viss jau noticis ir absolūti bezjēdzīga, ja nav rīcības. Rīkoties Latvijā ļauts tikai neliešiem. Godīgas rīcības nav bijis šajā valstī kopš tās it kā neatkarības atjaunošanas. 

Prokuroram Maizītim būtu jāatpūšās - vajag tai būšanā jaunas asinis, jo valsts intereses pa 10 gadiem nešķiet pienācīgi aizstāvētas neskatoties uz Sudrabas kundzes kantora sagādātajām materiālu kaudzēm. Man vairāk kremt situācija "politika=meli". Ieteiktu izmaiņas politiskā sistēmā: * Ievēlēts deputāts nevar Saeimas sasaukuma laikā mainīt savu politisko pārliecību/politisko piederību nezaudējot savu deputāta posteni, tam saistos pienākumus un privilēģijas. * Izvirzot deputāta kandidātu, šim kandidātam vai atbalstītājiem jāiemaksā naudas ķīla. Ja kandidāts sniedzis par sevi nepatiesu informāciju, pārkāpis vēlēšanu likumu vai skaidri deklarētu politiķa ētikas kodeksu (publiski melojis, krāpis valsti vai izturējies valsts varas pārstāvim necienīgi) ķīla netiek atdota; * Ja vēlēta amatpersona pieķerta publiski apzināti melojam vairāk kā 3 reizes, tad viņa no pienākumu pildīšanas ir jāatstādina un jāliedz ieņemt vēlēto amatu un pakārtotos amatus 5 gadus, nesaņemot kompensācijas. Ja amatpersonai ir informācija, par ko tā zin, bet negrib izpaust sabiedrībai (melojot), tad viņam ir pienākums informēt par sniegtās informācijas ierobežojumiem. Ja tomēr pēc sabiedrības vai mēdīju spiediena nepieciešams izpaust informāciju, tad pilnu informāciju izpauž satversmes tiesnesim zem zvēresta un kopā tiek nolemts izpaust daļēji vai pilnā formā publiski vai ierobežotā pieejamībā prasīto informāciju. * Pēc valdības atkāpšanās bijušais ministrs nevar atgriezties Saeimā un drīkst kandidēt uz saeimu tikai nākamajās vēlēšanās; * Personas, kas pieķertas vēlētāju uzpirkšanā vai krāpšanā 8 gadus nevar kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās. * Atlaižot vēlētu personu no valdības/Saeimas/pašvaldības tas atsakās no kompensācijām vai arī pārskaita atpakaļ valsts budžetā. * Izveidot mehānismu, kā konkrētu ievēlētu personu (parlamentā vai pašvaldībā) var atlaist tā vēlētāji, ja tas radījis būtiskus reputācijas vai finansu zaudējumus valstij. Deputāts tiek atsaukts ja par to nobalso divtik daudz vēlētāju, cik reāli balsis proporcionāli tas ir saņēmis pie ievēlēšanas. Vairāk www.uwix.lv 

Meklējot "vainīgos", aicinu arī neatmest versiju, ka "pret" nobalsoja JL (Vienotības) deputāti, lai aktualizētu cīņu pret oligarhiem un iegūtu papildus argumentus priekšvēlēšanu cīņai. 

Brīnos! Vai tiešām ne žurnālisti ne eksprezidenti nav mācījušies latviešu valodu?Ar to, ka balsojums bija aizklāts ir pateikts viss. Vilciens ir aizgājis un nevienam nav dotas tiesības aizklātu balsojumu pārvērst par atklātu. Pēc manām domām šāda izmeklēšana jau ir deputātu (kurus starp citu necienu)tiesību pārkāpums. Maizīti esmu redzējis tikai no televizora ekrāna, bet mana pārliecība ir tāda, ka, ja valsts ir nozagta, bet zaglis nesēž cietumā, tad ģenerālprokurors nemaz nav bijis. Kuri "gaišie" spēki grib šādu prokuroru saglabāt? 

Manuprāt Maizīša neievēlēšanas galvenā problēma - viss iepriekš notikušais izskatījās nevis pēc ģenerālprokurora ievēlēšanas, bet gan konkrēti Maizīša pārvēlēšanas pasākuma. Un starpība ir milzīga. 

4. MAIJS UN PROKURATŪRA Advokātu atbalsta biedrība pauž satraukumu par atsevišķu nevalstisku organizāciju un tām pietuvināto personu anarhistisko un demagoģisko reakciju uz Saeimas balsojumu par Jāņa Maizīša kandidatūru ģenerālprokurora amatam. Latvijas tauta īsteno savu suverēno varu saskaņā ar Satversmi, tajā skaitā ievēlot savus priekšstāvjus, un tiem nododot pilnvaras pieņemt likumus un ievēlēt valsts amatpersonas. Par klaju necieņu pret Satversmi uzskatāmas totalitārai sektai līdzīgas cilvēku saujiņas prasības ņemt vērā tikai viņu viedokli, visus citus viedokļus demonizējot, pielīdzinot korupcijai un tiesiskam nihilismam. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un brīvās pasaules sastāvdaļa, bet vienlaikus tā ir suverēna valsts, un sabiedriskajām organizācijām, kas tieši vai netieši ir ārvalstu finansētas, jāzina sava vieta un jāatceras, ka tām Latvijā nepieder ne izšķirošais vārds jebkurā jautājumā, ne arī valsts vara. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir īstenojis savas likumā noteiktās tiesības. Latvijas Republikas Saeima ir īstenojusi savas Satversmē garantētās tiesības. Tikai Latvijas Republikas tauta drīzajās vēlēšanās ir tiesīga izvērtēt šo valsts amatpersonu rīcību, un, neapšaubāmi, to arī darīs. Mūsu tauta savā vēsturē piedzīvojusi tik daudz nebrīves un melu, ka pašlaik tai nav vajadzīga kārtējā propagandas kampaņa, demagoģiskās petīcijas, demonstrācijas, kas pārvēršas masu nekārtībās, vai kārtējais glābējs un vadonis. Šogad Latvija svin apaļu jubileju – neatkarības atjaunošanas divdesmito gadadienu, un zīmīgi, ka šogad aprit arī divdesmit gadu kopš 1990. gada 27. septembra, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu „Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā”. Šī likuma mērķis un uzdevums bija radīt prokuratūru no PSRS neatkarīgā Latvijā. Zīmīgi arī, ka tieši šogad izbeidzas pilnvaras ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. Ģenerālprokuratūras un ģenerālprokurora loma Latvijā nav viennozīmīga, jo Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors paši aktīvi piedalās Latvijas politikā un ir dažādu intrigu un politisku manipulāciju virpulī. Šāds lietu stāvoklis neapšaubāmi rada virkni negatīvu seku gan pašiem prokuratūras darbiniekiem, gan Latvijas justīcijai un sabiedrībai kopumā, tādēļ būtu nepieciešama ļoti nopietna prokuratūras sistēmas reforma. Retrospekcija Kā zināms, 1918. gada 18. novembrī varu Latvijā pārņēma Tautas padome un Nacionālajā teātrī tika proklamēta Latvijas valsts. No pirmajām tās pastāvēšanas dienām tika veidota arī valsts tiesu sistēma. Jau nākamajā dienā pēc Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 19. novembrī, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Ministru Kabinetā par tieslietu ministru uzaicināja zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski un par viņa biedru zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku. Jaunais tieslietu ministrs kopā ar biedru E. Strautnieku aktīvi uzsāka neatkarīgas valsts tiesu sistēmas veidošanu. Rīgā praktizējošu advokātu apspriedēs tika izstrādāts Latvijas tiesu iekārtas projekts. Darba gaitā Tieslietu ministra P. Juraševska vadībā tapa Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību, ko Tautas Padome pieņēma 1918. gada 6. decembrī. Šī dokumenta pieņemšanas datums tiek uzskatīts par Latvijas tiesu dzimšanas dienu. No Rīgas advokātu apspriežu dalībnieku vidus tika iecelti jaunie tiesu un prokuratūras iestāžu darbinieki. Nolikumā tika noteikta prokuratūras uzbūve, paredzot, ka Senātā ietilpst virsprokurors ar biedriem, bet tiesu palātā un apgabaltiesā – prokurori ar biedriem. Prokurorus, tāpat kā tiesnešus, no Tieslietu ministra ieteiktajiem kandidātiem iecēla Pagaidu valdība, bet apstiprināja Tautas Padome. Par Latvijas pirmo prokuroru jāuzskata zvērināto advokātu Ernestu Grīnbergu, kuru tieslietu ministrs 1918. gada 5. decembrī iecēla par Rīgas apgabaltiesas prokurora vietas izpildītāju, bet 7. decembrī viņa iecelšanu akceptēja Pagaidu valdība. Par Tiesu palātas prokuroru iecēla Kārli Kvelbergu, bet par Senāta virsprokuroru Ministru kabinets 1919. gada 23. septembrī iecēla senatoru Voldemāru Zamuelu. Protams, iesākumā jaunā Latvijas valdība par pamatu ņēma prokuratūras sistēmu, kas darbojās lielvalstī – Krievijas impērijā. Taču jau 1924. gada Tiesu iekārtas likumā tika noteiktas demokrātiskai valstij atbilstošas prokuratūras funkcijas un pakļautība, tas ir, virsprokurori, prokurori un viņu biedri bija pakļauti Tieslietu ministram. Šāds solis bija pareizs un pamatots, kad brīvvalsts laikā prokuratūra bija Tieslietu ministrijas sastāvā, jo tas, kas derēja monarhiskai lielvalstij, nevarēja būt ilgstoši piemērots Latvijas situācijai. Jaunā Republika un tās tieslietu resora valdošās aprindas trīsdesmitajos gados labi saprata nepieciešamību attīstīt demokrātiskas un tiesiskas valsts institūtus, un, sākot ar 1930. gadu, virkne prokuratūras darbinieku tika nosūtīti uz Eiropas valstīm, lai apgūtu citu valstu pieredzi un iepazītu prokuratūru uzbūvi. Šo aktivitāšu rezultātā 1932. gadā tika izstrādātas tēzes prokuratūras reformai. Tēzēs bija norādīti prokuratūras reorganizācijas mērķi – strikti jānodala tiesas lemjošā un prokuratūras apsūdzības celšanas/vajāšanas funkcija, ar mērķi pasargāt abu institūciju uz savstarpējo neatkarību dibināto autoritāti. Likumsakarīgi, ka Latvijā bija vērojama nepārtraukta tendence nostiprināt prokuratūras vietu tiesu varas sistēmā, kā arī nepieciešamība prokurora statusu pēc iespējas tuvināt tiesneša statusam. Latvijas okupācijas gados prokuratūra, tāpat kā šodien, tika padarīta par „šķiru cīņas ieroci”. Ja līdz 1990. gadam prokuratūra bija spiesta vadīties no vienas valdošās komunistiskās partijas interesēm, tad šodien ir vērojams „progress”, jo prokuratūra var savus politiskos sabiedrotos izvēlēties pati un arīdzan aktīvi iesaistīties to interešu aizsardzībā. Taču demokrātijas apstākļos nekāda prokuratūras politizācija nav pieļaujama. Prokuratūrai jābūt tikai vienam dievam – Likumam. Deviņdesmitais gads Ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu sākās pakāpeniska pāreja no padomju varas institūcijām uz valsts pārvaldes aparātu, kas atbilstu 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes prasībām. Taču vairāk kā četru mēnešu laikā Augstākā Padome līdz jautājumam par prokuratūrām nebija tikusi. Kaut arī bija plānots likumu par prokuratūru nodot tautas apspriešanai, tas nebija izdarīts. Joprojām darbojās Latvijas PSR prokuratūra Valentīna Daukša vadībā. Saprotot, ka prokuratūras reformas brīdis strauji tuvojas, dienā kad Augstākās Padomes sesijā tiek izskatīts jaunais prokuratūras likuma projekts, 11. septembrī, LPSR prokurors V. Daukšis un viņa vietnieks A. Reinieks noslēdz līgumu ar OMON vadību par prokuratūras nama apsardzi. Prokuratūras ēku (tagad Francijas vēstniecību) apsargā līdz zobiem bruņota OMON vienība, kura kategoriski atsakās pakļauties iekšlietu ministra pavēlēm. No Maskavas – PSRS Ģenerālprokuratūras – ierodas ģenerālprokurora emisāri. Prokuratūras personālsastāvs šķeļas. LPSR prokurors V. Daukšis un viņa vietnieks A. Reinieks atsakās pakļauties Latvijas Republikas Augstākajai Padomei un paziņo, ka atzīst tikai PSRS Ģenerālprokuratūru. Viņa vietnieki Jānis Skrastiņš, A. Raups un E. Ziediņš atzīst neatkarīgās Latvijas varu. 24. septembrī V. Daukšis atsakās ierasties Augstākajā Padomē. Par Latvijas Republikas prokuratūras vadītāju tiek ievēlēts Jānis Skrastiņš. Lai pasvītrotu prokuratūras neatkarību no Maskavas, LR prokuratūra tiek nodēvēta par Ģenerālprokuratūru un tās prokurors par ģenerālprokuroru. Ar šo brīdi Latvijā darbojas divas prokuratūras – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ar J. Skrastiņu priekšgalā, uz kuriem no LPSR prokuratūras pārnāk 75 % darbinieku, un Latvijas PSR prokuratūra ar prokuroru V. Daukši un viņa vietnieku A. Reinieku priekšgalā. Darbinieki, kuri pārgājuši neatkarīgās Latvijas prokuratūrā, vecajā prokuratūras ēkā vairs netiek ielaisti. Jaundibinātajai Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai pagaidu mītni ierāda Iekšlietu ministrijas telpās, bet pēc zināma laika tās rīcībā tiek nodota Lauksaimniecības ministrijas ēka, pēdējai pārvietojoties uz augstceltni. Ģenerālprokuratūra Latvijas Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Neatkarības Deklarāciju un – likumsakarīgi – atkal sāka Latvijā klonēt federatīvās lielvalsts PSRS varas institūtus, lai nodrošinātu valstisku līdzvērtību ar PSRS. Nepārdomāti tika izdomāta Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors, attiecīgi klonējot PSRS Ģenerālprokuratūras uzbūvi un funkcijas. Šodien, divdesmit gadus vēlāk, Ģenerālprokuratūras izveidi varam uzskatīt par politisku atbildi Maskavai 1990. un 1991. gados, nevis par reālu nepieciešamību Latvijas justīcijai ilgtermiņā, taču jaunie prokuratūras līderi jau ap 1994. gadu labi izgaršoja to rokās nonākušo varu. Latvijā tika atjaunoti visi pirmās Republikas varas institūti – Saeima, Ministru kabinets, tiesu sistēma, taču prokuratūra nemainīgi palika savā staļiniski – brežņeviskajā veidolā. To varētu raksturot tā – Latvijas Republika bija apkārt, bet sovjetisms bija iekšā. Atbilde, kādēļ tika reformētas visas varas jomas, izņemot prokuratūru, ir tāda – prokuratūras rokās nonāca tā saucamie čekas maisi. Saeimas deputāti līdz pat pēdējai Saeimai labi saprata šī ieroča draudīgo spēku un ļāva Ģenerālprokuratūrai dzīvot pēc saviem ieskatiem. Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs termiņš, lai vecā paaudze aizietu un pie varas nāktu cilvēki, kuri nedrebētu, dzirdot vārdu – čeka. Šodien deputātu paaudze, kas atceras VDK, sāk aiziet, bet paradums rīkoties ar kompromatu kā politiskās šantāžas sviru, ir palicis Ģenerālprokuratūras gēnos. Kas būtu jādara? Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas 1990. gadā gandrīz visas valsts un pašvaldību iestādes tika reformētas atbilstoši demokrātiskas valsts prasībām. Tika atjaunoti pirmskara Latvijas varas institūti. Prokuratūra būtiskas reformas nepiedzīvoja. Tika veikti dažādi mēģinājumi reformēt tiesībsargājošās institūcijas, kuras veic nozieguma izmeklēšanas funkcijas, taču vēlamie rezultāti diemžēl nav sasniegti. Lai varētu manāmi uzlabot noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas rezultātus, kā arī likumu ievērošanas nodrošināšanu pirmstiesas kriminālprocesā, uzskatām par lietderīgu: 1. Izdalīt no prokuratūras funkcijām pirmstiesas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas funkciju un izmeklēšanas funkcijai atjaunot tiesu izmeklētāju institūtu pie apgabaltiesām, gan prokurorus, gan tiesu izmeklētājus iekļaujot apgabaltiesas sastāvā un uzraudzībā; 2. Kā galvenās prokuratūras funkcijas atstāt: – izmeklēšanas iestāžu un operatīvās darbības subjektu darba likumības uzraudzīšanu; – valsts apsūdzības uzturēšanu; – valsts un pašvaldības iestāžu likumu ievērošanas uzraudzību; – Satversmē deklarēto personu cilvēktiesību nodrošināšanas uzraudzību. Šāda prokuratūras sistēmas reforma nodrošinātu gan likuma ievērošanas un uzraudzības, gan arī pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanu un likvidētu interešu konfliktu prokuratūras darbā starp pirmstiesas izmeklēšanu un likumības uzraudzību pirmstiesas izmeklēšanas procesā. Arī LR Ģenerālprokuratūras birokrātiskā aparāta eksistencei, īpaši jau ekonomiskās krīzes apstākļos, nav pamatotas motivācijas. Pēc prokuratūras reformas, atjaunojot tiesu izmeklētāju institūtu pie apgabaltiesām, visas līdzšinējās prokuratūras funkcijas pilnā mērā spētu nodrošināt tiesu apgabalu (novadu) prokuratūra. Ievērojamos finansiālos līdzekļus, kurus ietaupītu, likvidējot ģenerālprokuratūras birokrātisko aparātu, varētu izlietot, palielinot prokuroru un tiesu izmeklētāju skaitu apgabalos un paaugstinot amatalgu to darbiniekiem, tādējādi reāli uzlabojot gan darba apstākļus, gan nodrošinot iespējas paaugstināt darbinieku profesionālo kvalifikāciju. Atgriešanās pie Latvijas brīvvalsts prokuratūras sistēmas būtu atgriešanās uz demokrātijas ceļa, kuru gājušas pasaules progresīvās un attīstītās valstis, kamēr Latvija atradās totalitārajā nebrīvē. Mūsdienu demokrātijas apstākļos nav pieļaujama situācija, kad likumību uzraugošās institūcijas vadītājs ir faktiski politiska, bet politiski bezatbildīga amatpersona. Nepieciešams novērst politiskās tirgošanās un korupcijas riskus prokuratūras darbībā, lai nodrošinātu ilgtspējīgas demokrātijas attīstību Latvijas Republikā, caurspīdīgumu prokuratūras darbībā, efektīvu tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības sistēmu, tiesu kontroli pār pirmstiesas kriminālprocesiem. Latvijas sabiedrība sen ir pelnījusi nopietnus uzlabojumus tieslietu, iekšlietu un prokuratūras iestāžu sistēmā, lai katrs cilvēks ikdienā justos tiesiski aizsargāts gan no noziedzības, gan no valsts amatpersonu patvaļas. Advokātu atbalsta biedrība aicina katru, kas uzskata, ka viņa liktenis ir Latvijas liktenis, respektēt un sargāt mūsu valsts konstitucionālo iekārtu, kā arī pieprasa respektēt Satversmi, valsts suverenitāti un tiesiskumu, nepieļaut spiediena izdarīšanu uz likumdevēju un tiesu varu un, negaidot Saeimas vēlēšanas, uzsākt sen nobriedušās un nepieciešamās reformas prokuratūrā. 

Biedrība "Par godīgumu tiesu varas sistēmā "Temīda"" rakstīja: Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem. Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums. Dzīvē gan notiek savādāk. Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers. Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse. Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ? 

varbut esam tur kur esam ka tik daudziem patik runat un izteikties par formu, bet saturs paliek ena: - ja Maizitis neder tad sakiet kapec - ja ir kads labaks, tad kurs un kapec, ko ir veicis - cik ilgi vel var runat par podiem, apaksvelu u.c. netiram un mazak tiram lietam. Ta vel 10 gadi paies un visi bus tur kur ir, vai vel sliktaka valsti kur nekas nav stabils., iznemot krizi un tuksu kasi vismaz reizi 10 gados. 

Nu ko varat ņemties ap to Maizīti? Skaidri zināms aizklāta balsošana. Tātad nevienam nekas nav jāpaskaidro, kā balsos. Te nu tas ir sanācis, ka visupirms Domurs izspiež sev vēlamās atbildes un , kad deputāts novēl tākā ir tiešam gribējis, sanāk lielā vilšanās. Par aizklātu balsošanu nevienam nekas nav jāpaskaidro un basta. Ja ir atklāta balsošana, tad cilvēkam var pajautāt viņa viedokli par balsojumu. Te jau vairs nav demokrātija , ja sākas raganu medības pēc aizklāta balsojuma. Un vispār vai Maizītis mums Latvijā ir svētās govs statusā, ka tik daudz trokšņa? Ievēlēs nākamo vēl labāku. 

Un vēl viena doma - varbūt daži tik ļoti iestājas par Maizīti nevis tāpēc, lai turpinātu iesāktās lietas, bet tāpēc, lai netiktu iesāktas kādas citas lietas? Varbūt tāpēc tiek darīts viss, lai pat nepieļautu kāda cita kandidāta izvērtēšanu? 

Pie šīs partiju noteiktās īkšķa diktatūras demokrātisks un taisnīgs balsojums var būt tikai aizklātais. Atklātā balsojumā nedrīkst nepakļauties īkšķa stāvoklim, citādi var "izlidot" no partijas, un tad būtu grūti atkal tikt pie lemšanas. Elementāri. Nota bene ! 

Runājot par to vai balsojumam jābūt atklātam vai aizklātam, interesanti ir atcerēties, ka bija 2 tukši konverti (kas ir ekvivalents balsojumam pret). Vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka "gaišo" spēku deputātiem bija jānofogtografē savs biļetens un jāatrāda savs balsojums, bet, ja kādam bija no partijas vadības atsķirīgs viedoklis, tad vienīgais ko varēja izdarīt, bija pēc nofotografēšanas biļetenu ielikt kabatā... 

Kāpēc meloja ka atrodas komandējumā, kapēc neizvirza tūlit kandidatūru lai līdz termiņam nobalsotu, kā saprast un kas pateiks viņam nākamā balsojuma rezultātus.Maizīti nosaukšot vēlreiz ja gūšot pārliecību par pozitīvu balsojumu ? Kāpēc Maizītis nevar pildīt pienākumus līdz jauna ĢP nozīmēšanai.Nozīmēs ''Feiferi'' kurš itkā pieņems lietas, bet beigās izrādīsies dažas pazudīs kā nauda no PAREX bankas, tāda ir prognoze un pamatojums novilcināt lai atnākot jaunam ''VILNĪTIM'' varētu nevēlamos izslaucīt, iebiedēt, uzpirkt un iestātos klusums kā knabā. 

Lemberga ADVOKĀTI, beidziet te plosīties. Arī zaudēt jāmāk ar godu! Var izrādīties, ka no vilka bēgot uz lāci kritīsiet. Pašlaik nenotiek godīga spēle. 

Nebūtu žēl, ka netiek ievēlēts tik 'mīksts' prokurors, kurš nevienu (AŠL)3 tā arī nav spējis iedabūt aiz restēm, bet bail, ka vietā nāks vēl švakāks, kā mūsu tiesībsargs, piemēram. 

Tautā saukts par ķīseli,neievēlēšana jau nekādu zaudējumu nenodarīs.Cik atceros neviena lieta nav nopietni ierosināta,ja arī spiediena rezultātā nav novesta līdz galam,viņa velkas 10 un pat 15 gadus.Visiem viņš bija izdevīgs,nevienu bez sevišķa spiediena no ārpuses neaiztika,pašu čomi jau pie rīkles neņemsi. 

patiesība ir kaut kur pa vidu. patiesība ir tāda, ka viena liela daļa deputātu ir meļi - bet vai ne piespiedu kārtā??? Jo kurš grib zīmogu "TG" (Tiesiskuma grāvējs) patiesība ir tāda, ka saskaņā ar normatīviem aktiem ĢenProkuroru ievēl aizklāti un pie tā arī jāpaliek; Patiesība ir tāda, ka vieni sauc Maizīti par karogu, citi par upuri, vēl trešie par izrēķināšanās ieroci u.t.t. Problēma ir tajā, ka nav objekīva informācijas atspoguļojuma. Mēdiji un žurnālisti ir nopirkti un info pauž bez objektivitātes, visu krāsojot baltu vai melnu, bet tā jau dzīvē nav. Es kā vēlētājs, neticu nevienam politiskajam spēkam, bet diemžēl tie iecels nākamo ĢP. Tasir farss un nožēlojams cirks. Atklāti sakot, šķiet, ka Pliners, kurš nekad nav bijis mans favorits, šoreiz ir pateicis vispareizāk, bet vienas vai otras galējības un citu apdiršanas. Pretīgi, ka rudenī vēlētājam būs jāiet vēlēt vienu no mazākiem ļaunumiem, nevis ar domām, ka tā partija izdarīja tik daudz laba, bet tā varbūt var vēl labāk. Mans uzskats, ka 100 galvas pirmsvēlēšanu gadā nedrīkst pieņemt nekādu šādu lēmumu, jo izņemot varas interesi, nekas cits viņus nesaista, un ir pie kājas, kurš ko sludina. es droši saku (pārnestā nozīmē protams) sietu uz viena striķa sarmīti un aināru un abus pār jumta kori, NETICU NEVIENAM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Un nopirktiem, tendencioziem mēdijiem, žurnālistiem un citādiem infopaudējiem (blogeriem)arī neticu. es strādāju valsts darbā, un redzu tikai vienu izeju. Ir jādara visu pēc labākās sirdsapziņas, ir jākomunicē tikai ar principiāli godīgiem, bet DOMĀJOŠIEM cilvēkiem, kolē'ģiem u.t.t., un ir j;ābūt ambīcijai tikt pie varas kantorī, iestādē u.t.t., un jāsāk strā'dāt. 

gan jau jauna shēma atradis piemerotu prokuroru AŠ2=>AŠ2O (H20)