Latvijas sabiedrība ir tikpat un vēl vairāk dažāda savās izpausmēs, izteikumos un izpratnēs kā studenti ar dažādām prasībām, protestu rīkotājs Līvānos, aktieri Jaunajā Rīgas vai Nacionālajā teātrī, rokeri uz močiem un uzņēmēju organizācijas kabinetos. Ir niknums, bezcerība, aicinājumi uz jauniem protestiem un dialogiem. Ir pretenzijas pret politiķiem un neziņa, ko var sagaidīt no šiem vai ko likt vietā, balsojot nākamajās vēlēšanās. Un ir sajūta, ka „kaut kas ir jādara”.

Sena prātula vēsta, ka attīstība var notikt pa spirāli un pa apli. Pēdējo pāris gadu laikā ir attīstība gan sabiedrības sabiedrības publiskajos protestos, gan nevalstiskā sektora attiecībās ar politiķiem. No „lietussargu revolūcijas” aizpērn, caur 13.janvāri gandrīz pirms gada, līdz studentu tūkstošiem šonedēļ. No sociālā dialoga un reformu vadības grupām nevalstisko organizāciju un valdības attiecībās līdz iebildēm pret nākamā gada budžeta projektu. No vienas puses, daudzos jautājumos daudz kas ir panākts. No otras puses, daudzkārt ir iespaids, ka pēc būtības atkal un atkal atgriežamies turpat, kur bijām – pat ja notikumi ir citādi, būtība palikusi tā pati.

Tas, ka Latvijā atpaliek no protestu mērogiem daudzās citās Eiropas valstīs, ir pieminēts daudzkārt. Mazāk ir runāts par to, ciktāl protesti ir proporcionāli sapratnei par savām tiesībām un prasību pamatojumam.
Daudzkārt ir runāts arī par to, ka Latvijā sabiedrības aktivitāte un dalība dažādās organizācijās – sākot no politiskajām partijām un beidzot ar interešu pulciņiem – ir krietni zemāka nekā daudzviet citur. Kā rezultātā šī dalība bieži negūst pienācīgu ietekmi sabiedriski politiskajos procesos.

Kombinācija starp protestiem un sabiedriskajām aktivitātēm šķiet loģiska – pēc sensenā burkāna un pātagas principa. Tomēr arī šī kombinācija vēl pati par sevi nerisina plašākas dilemmas – ciktāl un kā cīnīties ar sekām un cēloņiem, ciktāl un kā cīnīties par valsts pārvaldes un vēlēšanu sistēmas maiņu, ciktāl un kā īstenot pagātnes „valsts nozagšanas” revidēšanu, vainīgo meklēšanu vai izlīgumu.

Pēc valsts budžeta pieņemšanas un mazāk nekā gadu pirms Saeimas vēlēšanām nu iestājas tāds kā apmulsums – vai kaut kas mainīsies, vai arī pēc zināma laika sekos kārtējie asumi un vilšanās. Par turpinājumiem liek domāt gan daudzskaitīgie un neviennozīmīgie protesti Rīgā, gan tas cilvēciskais naids, kas izskan no protestētāja Līvānos. Un bažas nav tik daudz par asumiem kā par vilšanos – savā valstī un tās demokrātijā.

Šobrīd būtu īstais brīdis, un tas nebūs parāk ilgs, lai radītu dienaskārtību priekšvēlēšanu gadam un vismaz mēģinātu tikt skaidrībā ar pagātnes izvērtēšanu, nākotnes izlīgumu un iespējām politiskās iekārtas maiņām. Teorētiski, protams, to darīt varētu arī partijas. Praktiski neizskatās, ka kāds būtu uz to labprātīgi gatavs. Tā saukto sociālo dialogu it kā uzturēt mēģinājušajam Valsts prezidentam, iespējams, pienāktos pēc sava šīsnedēļas atvaļinājuma ar steigu mēģināt virzīt sabiedriski politiskos procesus, kas būtu fundamentālāki nekā politiķu ikdienas rosīšanās. Bet līdzšinējo sabiedrisko aktivitāšu līderiem, protams, nenāktu par ļaunu savstarpēji saprasties, vai nav kas jāmaina gan protestos, gan dialogos, lai tie kļūtu efektīvāki un rezultatīvāki. Latvijas pēdējā desmitgade vai pēdēji gadi nereti novērtēta kā zudušo iespēju laiks. Turpmākais pagaidām arvien vēl tomēr ir iespēju laiks.