Motoklubu asociācijas prezidents Aivars Freimanis konstatēja, ka runas notiek visu laiku, bet rezultāts kļūst arvien sliktāks, un secināja, ka sabiedrībai vajag „aiztaisīt krastmalu ciet” un parādīt varai, ka „nu nav forši”. Viņa versija paredzēja, ka politiķi varētu aizdomāties, ja pilnā krastmalā cilvēki vienkārši izteiktu savu neapmierinātību. Tomēr šai versijai noteikti ir trūkums – vienkārša neapmierinātības izteikšana var beigties bez konstruktīva rezultāta, ja sanākušie cilvēki nav ar kopīgu izpratni un skaidrām prasībām par to, ko viņi cenšas panākt.

Pilnīgi atšķirīga rīcības versija bija Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājai Žanetai Jaunzemei-Grendei. Viņa aicināja dažādas sabiedrības grupas sanākt kopā un izveidot vienotu viedokli, ar ko tad iet pie valdības un diskutēt. Viņa izteica neapmierinātību par to, ka Latvijā nav diskusijas kultūras un mēs tikai bļaujam un kritizējam. Ž.Jaunzeme-Grende pat izteicās, ka ir jāievieš likums – „ja tev nav alternatīvas, tu nedrīksti kritizēt!” Taču arī viņas plāns nav pilnīgs – jo, lai gan Ž.Jaunzeme-Grende aicināja ticēt, ka vienošanos var panākt, viņa nevarēja nosaukt nevienu piemēru, kas to apliecinātu. Viņai arī nebija atbildes uz jautājumu, ko darīt tālāk, ja publiski tiek skandēts, ka visiem ir jāsavelk jostas, bet daļa sabiedrības to tomēr nedara. Turklāt daudzo sabiedrisko organizāciju izveides nepieciešamību viņa pamatoja ar to, ka citādi valdība nevar uzzināt tautas viedokli – lai gan pieredze rāda, ka līdzšinējās problēmas pamatā ir radījusi nevis tautas viedokļa nezināšana, bet gan tam neadekvāta politiķu rīcība.

Tikmēr abus aktierus, kas piedalījās debatēs, uzreiz nepārliecināja nekāds rīcības variants. Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš atzina, ka mēs īstenībā tikai minam, vai politiķi „mūs ir apčakarējuši vai nav”, stāstot par budžetu un naudas lietām. Un šī iemesla dēļ viņš arī nezināja, vai ir pamats doties pie viņiem ar prasībām vai nē. Arī Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis, kas bija dalībnieks arodbiedrību piketā pie Saeimas, atzina, ka nezina risinājumu ceļu, lai gan sprieda, ka „kaut kas, protams, ir jādara”.

Sava veida vidusceļu piedāvāja tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Viņš vispirms aicināja nonākt pie atziņas, ka pilnīgi visi esam līdzatbildīgi pie esošajām morālajām problēmām, jo ievēlējām „sliktos” politiķus, un tad runāt par platformu, uz kuras veidot kādus izlīgumus vai paktus. A.Kaktiņš piekrita, ka no sākuma ir jābūt organizācijai, bet tad, ja ar organizāciju vienošanos nevar panākt, var taisīt „krastmalas pasākumu”. Arī A.Freimanis beigās piekrita, ka īstais ceļš varētu būt kombinācija starp publiskajiem pasākumiem un „papīru stumdīšanu”.

Video: Vilis Daudziņš, Žaneta Jaunzeme-Grende, Arnis Kaktiņš, Aivars Freimanis un Egils Melbārdis par to, kā sabiedrībai rīkoties, lai panāktu izmaiņas. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 02.12.2009.)