Ģ.Rungainis sacīja, ka sabiedrība bija pieaicināta izvērtēt makroekonomisko iespaidu diviem attīstības scenārijiem attiecībā uz valstij piederošām bankām. Viņš paziņoja arī izvērtējuma „sauso atlikumu”, proti, atziņu, ka būt par „Parex bankas” īpašniekiem nevar atļauties ne tikai Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis, bet arī Latvijas valsts, jo tai ir jāturpina likt bankā līdzekļi, turklāt banku ar nerezidentu aktīviem nav tik viegli „operēt”. „Attiecīgi valsts ir spiesta šīs te īstermiņa likviditātes un ilgtermiņa kredītreitingu ietekmes dēļ pēc iespējas ātrāk tikt vaļā, no kā var tikt vaļā, un apturēt maksājumus,” secināja Ģ.Rungainis. Viņš kā ieguvumus „labās bankas” pārdošanai iezīmēja to, ka šāds scenārijs atļautu nemaksāt tālāk par sindicētajiem kredītiem un ļautu saņemt atpakaļ lielu daļu no valsts noguldījumiem.

Savukārt A.Nātriņš uzsvēra citu pamatojumu bankas sadalīšanai – tā kā bankas pircējs vēlēsies kaut kā novērtēt aktīvus, tad to sadalīšanas gadījumā būs daudz lielāka iespēja par adekvātu cenu pārdot tos aktīvus, par kuriem nav strīdu.

Taču Ģ.Rungainis debatēs nenosauca savu novērtējumu „Parex bankas” reālajai šībrīža cenai. Viņš vien atklāja savu „pārliecību”, ka realizējot „labās” un „sliktās” bankas variantu, ir iespējams atgūt valsts līdzekļus. A.Nātriņš to nosauca par ideālu gadījumu, bet atzina, ka tā, iespējams, ir utopija, kam kategoriski iebilda Ģ.Rungainis. Konsultants arī izteica mazliet pretrunīgus ziņojumus, uzsvērdams, ka aktīvu vērtība pēc pieciem, septiņiem gadiem būs augstāka, tomēr arī šobrīd pārdot daļu aktīvu būtu „lieliska iespēja”.


Video: Ģirts Rungainis un Andris Nātriņš par „Parex bankas” restrukturizāciju un pārdošanu. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 04.11.2009.)