N.Ločmele skaidroja, ka piedāvājusi jaunajam „Dienas” valdes priekšsēdētājam Aleksandram Tralmakam atrast „mazāk alkatīgu investoru” tad, kad sapratusi, ka viņu interesē mediju bizness, bet ne laikraksts „Diena”. Viņa apgalvoja, ka sākotnēji no A.Tralmaka saņēmusi pozitīvu atbildi, taču beigās, kad investors bijis atrasts, noraidošu. N.Ločmele atklāja, ka priekšlikuma būtība bija pārņemt uzņēmumu par parādiem, kas nav mazi, taču joprojām atteicās publiski atrasto investoru nosaukt.
A.Ašeradens atzina, ka joprojām nav redzējis nevienu rakstisku apliecinājumu tam, kas ir īpašnieki, tomēr domā, ka notikušais nav afēra, bet gan biznesa darījums. Viņš problēmu cēloņus saskatīja gan tajā, ka „puiši, kas diezgan labi spēlēja riska kapitāla lauciņā, bija iedomājušies, ka viņi ļoti labi vadīs uzņēmumu”, gan komunikācijā. Taču A.Ašeradens īpaši uzsvēra kapitālisma nežēlīgo dabu.
N.Ločmele iebilda pretstatījumam par redakciju kā sociālistiem un īpašniekiem kā kapitālistiem. Viņa skaidroja, ka jaunais īpašnieks piedāvājis nogriezt redakcijas izmaksas par 55% pēc tam, kad tās par trešdaļu jau ir samazinātas, un uzsvēra – tas, ka no investora bija iegūts solījumu iedot naudu viņu biznesa plāna īstenošanai, liecina, ka tik ass izmaksu samazinājums nav nepieciešams.