Gandrīz visās ziņās, kas vakar un šodien vēsta par Saeimas balsojumu par VDK tēmu, ir teksts – negaidīts Saeimas balsojums. Tā tiek raksturots grozījums likumā par VDK dokumentu saglabāšanu un personu sadarbības fakta konstatēšanu, 18.pantā iekļaujot tekstu, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Vakar “Kas notiek Latvijā?” studijā deputātu komentāros bija daudz runu par to, ka šis lēmums beidzot pieliekot punktu šai problēmai, ka šis lēmums ir tas, ko grib sabiedrība, tikai jāpaskaidro sabiedrībai, ko publicē, un jānosaka publicēšanas praktiskā realizācija. Tomēr daudzi pretargumenti pret visaptverošas publicēšanas jēgu paliek. Savukārt pietrūkst argumentu par labu tam, kāpēc Latvijas parlaments pēdējā lasījumā pēkšņi principiāli maina likumu, atbalstot viena deputāta ierosinājumu, kas iepriekš komisijas diskusijās noraidīts. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs – vēlme izpatikt publikai, un, iespējams, iegūt papildus resursus savai politiskajai retorikai. Turklāt, šķiet, Saeima sirgst ar bara efektu – kad viens ierosina, citi nespēj pienācīgi iebilst un pretoties kārdinājumam pievienoties...
20.05.2004.
Jānis Domburs
