Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 29.03.2024.
 

“Čekas maisu” kārdinājums

Vēsture

20.05.2004. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Gandrīz visās ziņās, kas vakar un šodien vēsta par Saeimas balsojumu par VDK tēmu, ir teksts – negaidīts Saeimas balsojums. Tā tiek raksturots grozījums likumā par VDK dokumentu saglabāšanu un personu sadarbības fakta konstatēšanu, 18.pantā iekļaujot tekstu, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Vakar “Kas notiek Latvijā?” studijā deputātu komentāros bija daudz runu par to, ka šis lēmums beidzot pieliekot punktu šai problēmai, ka šis lēmums ir tas, ko grib sabiedrība, tikai jāpaskaidro sabiedrībai, ko publicē, un jānosaka publicēšanas praktiskā realizācija. Tomēr daudzi pretargumenti pret visaptverošas publicēšanas jēgu paliek. Savukārt pietrūkst argumentu par labu tam, kāpēc Latvijas parlaments pēdējā lasījumā pēkšņi principiāli maina likumu, atbalstot viena deputāta ierosinājumu, kas iepriekš komisijas diskusijās noraidīts. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs – vēlme izpatikt publikai, un, iespējams, iegūt papildus resursus savai politiskajai retorikai. Turklāt, šķiet, Saeima sirgst ar bara efektu – kad viens ierosina, citi nespēj pienācīgi iebilst un pretoties kārdinājumam pievienoties...

Kam vajadzīga čekas maisu publiskošana?

Nožēlojami, ka deputāti tik vienprātīgi ir nobalsojuši par versiju, kam daudzi paši agrāk minējuši citu risinājumu. Savulaik ne viens vien ir atzinis, ka vienīgais loģiskais publicēšanas variants būtu, ja vispirms noteiktu termiņu, kurā iespējama sadarbības atzīšana, pēc tam publicējot tikai to vārdus, kuri sadarbību nav atzinuši. Gaidīts un prognozēts vakardienas Saeimas balsojumā bija tas, ka pagarinās ierobežojumus bijušajiem čekas virsniekiem un aģentiem vēl uz desmit gadiem. Arī šis lēmums būtu diskutabls – gan kontekstā ar neseno atļauju Eiroparlamenta vēlēšanās kandidēt jebkuram, gan ņemot vērā 13 gadus ilgo laiku pēc neatkarības atgūšanas, kad valsts drošības argumenti vairs nav aktuāli. Tomēr šis ierobežojums ir ļoti neloģisks, ja paralēli notiek pulicēšana, kas it kā cenšas problēmai pielikt punktu, nevis to aktualizēt uz vēl desmit gadiem. Turklāt šo ierobežojumu praktiska piemērošana arvien paliek tikai daļēji realizējama, ņemot vērā līdzšinējo gadu bēdīgo tiesu praksi, kad pārliecinoši lielākā daļa no vairākiem simtiem tiesas prāvu par sadarbību ar VDK beigusies ar attaisnojošu spriedumu. Diemžēl Saeimā, ņemot vērā šo praksi, pat nav apspriesta versija, ka ierobežojumus varētu saglabāt tikai VDK štata darbiniekiem, bet aģentu “izgaismošanu” saglabājot, ja tie kandidē uz vēlētiem vai citiem augstiem amatiem – līdzīgi kā tas jau šobrīd notiek vēlēšanās. Tikpat hroniski nerisināta ir arī nekonsekvence līdzās čekistiem neierindot kompartijas nomenklatūras bijušos darbiniekus.

Lai gan pēc likuma pieņemšanas vakar skanēja versijas, kā varētu reglamentēt VDK dokumentu publiskošanu, faktiski likuma teksts ir tik tiešs, ka neko ierobežot nevar, un presei, piemēram, būtu visas tiesības un iespējas, pēc likuma spēkā stāšanās veidot avīžu pielikumus un publicēt visu 4000 (vai pat pāri par 20 000, ja rēķinām kopš pēckara laikiem) aģentu vārdus. Bez jebkādiem izvērsumiem un versijām, cik kura sadarbība ir ideoloģiska vai nē, pamatota vai apšaubāma. Pieņemu, ka vakar vakarā, uzzinot par šo parlamenta balsojumu, krietni pārdzīvojumi bija gan tiem, kuri apzinās, ka viņu vārdi ir “maisos” jeb VDK kartotēkā, gan tie, kuri tagad cer uzzināt vairāk par saviem līdzgaitniekiem vai ienaidniekiem. Nez vai tas ir ceļš tikai uz izlīgšanu un šaubu mazināšanu. Un, nez vai abiem minētajiem un sabiedrībai no tā būs labāk. Valsts prezidentei ir par ko padomāt, vai šādu likumu izsludināt.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Vēsture  

     Kas notiek ar „čekas maisiem”?

         Dalibnieki         


Autors: