Uz šī fona vakardienas (KNL) debašu saturs veido it kā divas paralēlās realitātes. No vienas puses, ar lielu pārliecību tiek runāts par līdzšinējo aizkavēto ekonomikas sildīšanas pasākumu ieviešanu un budžeta izdevumu samazinājumu pieņemšanu tuvākajās nedēļās. No otras puses, tas iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums un makroekonomiskie parametri, ko paredz un atgādina Latvijas Banka, liek domāt par daudz pamatīgākām valsts pārvaldes pārveidēm, vēl lielākiem izdevumu samazinājumiem un arī par vēl citādiem ekonomikas atveseļošanas līdzekļiem. Tomēr šīs divas paralēlās realitātes maz saskaras.

Statistiski biedējošais 18% IKP kritums gan vēl neko daudz neatklāj par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā, jo tas vēl nav mērījums, vai uzņēmumi pārveidojas un redz attīstību vai arī grimst depresijā un ir ceļā uz bankrotu. Ekonomikas ministrs uzskaita tendences, kas viņam šķiet pozitīvas, tikmēr komercbanku arguments par piesardzīgu kreditēšanu ir saistībā ar to, ka biznesiem nav perspektīvas. Dažādās nozarēs strādājošie medijos vēstī dažādas ziņas, bet plašākas analīzes trūkst.
Vai uz šī fona pārsimt miljonu valsts garantijas, par kuru piešķiršanu un izmantošanu vēl daudz jautājumu, ar pretrunīgām atsauksmēm apvītā Eiropas struktūrfondu apguve, ēku siltināšanas programma un nodokļu administrēšanas koriģēšana būs tie pietiekamie līdzekļi, uz kā balstīt ekonomikas stabilizāciju? Vai tie radīs pietiekamas naudas plūsmas izžuvušajā Latvijas ekonomikas ūdenstilpnē? Vai arī nepieciešamas vēl daudz pamatīgākas spēles noteikumu izmaiņas, varbūt par procedūrām un administratīvo slogu, varbūt par valsts funkciju atdošanu privātajam sektoram, varbūt par nodokļiem, varbūt vajag radikālus risinājumus jaunu investīciju piesaistei?
Jautājums par politiku bezdarba jomā, protams, ir vēl nākošais jautājums, kā nodrošināt vai nodarbināt desmitus tūkstošu bezdarbniekus, pēc tam, kad tie vairs nesaņems bezdarbnieku pabalstus – par to valdības plānos pagaidām nav skaidrības.
Savukārt straujās kustības attiecībā uz „māmiņu algām” un citu nodrošinājumu šajā jomā ir, iespējams, vairs nekompensējama kļūda attiecībā uz to, kā budžeta un sociālekonomisko politiku var vai nevar „pārdot” sabiedrībai. Ja vien šāda politika vispār kaut cik pilnvērtīgi eksistē – operējot ar plašākām kategorijām, piemēram, ienākumu nevienlīdzība, ar Džini koeficienta vai citādiem kritērijiem, taupības un investīciju proporcijas, funkciju un cilvēkresursu saglabāšanas balanss, un tā tālāk. Šobrīd atbilde par budžeta politiku ir vien tas, ka katram ministram savā nozarē jārealizē reformas.

Šī valdība, acīmredzot, pagaidām vēl gūst lielāku uzticēšanos nekā iepriekšējā– sak, vismaz godīgāki, shēmošanas tendences nejūt. Tomēr arī šāds resurss ir ātri izsmeļams. Īpaši, ja Damokla zobens ir miljardu liels samazinājums valsts budžetā kombinācijā ar plašu neticību nekam un nevienam. Darba devēju un arodbiedrību organizācijas vakar jau skarbi paziņoja par „valdības nespēju kvalitatīvi pārvaldīt valsti”. Vēl trūkst skaidrības, kas būs pieteiktais šī nevalstiskā sektora sociālais līgums un ciktāl tas ir risinājums, tomēr simptomātisks šis process ir.
Bet saistībā ar ekonomikas kritumu un krīzes pārvarēšanu jautājums jau nav vienkārši par zemākā punkta vai bedres dibena tuvumu vai tālumu. Jautājums ir par to, kāds ir pamats iespējamajam ceļam ārā no bedres, un par to, kādi ir riski, iespējams, vairs ne tikai ekonomiski vai finansiāli, bet arī politiski, tiesiski un morāli, lai dziļā bedre nepārvērstos ilgā stagnācijā, bet Latvijas ekonomika atjaunotos kvalitatīvi labāka. Un to nav jāpierāda valdībai attiecībās ar Starptautisko Valūtas fondu, to Latvijas valstij, kas apvieno gan valdību un māmiņas, gan uzņēmējus un bezdarbniekus, ir jāpierāda pašai sev, spējot vai nespējot pārvarēt krīzi.