07.05.2009.
Kas notiek Latvijā?
Debašu laikā izskanēja divas pēc savas būtības pretējas nostājas par to, kas ir Latvijas drošības garants – NATO vai labklājība. Pretēji pārējo dalībnieku viedoklim, kas šādu potenciālu saskatīja tikai alianses ietvarā, apvienības „Saskaņas centrs” priekšsēdētājs Nils Ušakovs norādīja, ka valsts drošības garantija slēpjas nevis līdzdalībā NATO, bet valsts labklājībā. Daļēji tam var piekrist, jo apstākļos, kad būtiski pasliktinās ekonomiskā drošība, sabiedrībā var zust spēja būt vienotai pret ārējo draudu, tomēr diez vai ar 12 miljoniem latu, ko varētu ietaupīt, nepiedaloties Afganistānas misijā, ir pietiekams resurss, ar ko nodrošināt valsts labklājību. Būtiski ir ņemt vērā, ka dalība NATO, kā debatēs arī norādīja partijas „Pilsoniskā savienība” Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis, ir bijusi „apzināta valsts izvēle”.
Ja NATO ir Latvijas drošības garantijas avots, tad tik pat apzinātai izvēlei kā dalībai šajā organizācijā būtu jābūt dalībai tās pasākumos, taču tās trūkst. Diskutējams, kā to norādīja arī debašu dalībnieki, paliek jautājums, vai NATO dalība Afganistānā ir bijusi argumentēta un nepieciešama – īpaši tādēļ, ka, kā to norādīja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ijabs, Saeimas deputātiem par to būs jālemj vēl „ilgi, jo neizskatās, ka tas tuvākajā laikā varētu beigties”. Partijas „LPP/LC” līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers uzsvēra, ka ir nepieciešams „atzīt NATO kļūdas” un nesekot akli NATO vadības diktātam, taču kā kļūdu norādīja līdzdalību karā Irākā, nedefinēdams, vai dalība Irākā bija NATO alianses kļūda vai suverēno valstu izvēles kļūda.
Tomēr dažādie skatījumi politiskās elites ietvaros par to, kā garantēt valsts drošību, ir sava veida apliecinājums plurālistiskas domāšanas esamībai – diemžēl ne spējai runāt par to. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas profesors Juris Rozenvalds, vērtējot debašu kultūru politiķu starpā, norādīja uz to, ka joprojām trūkst prasmes diskutēt par politiskajiem jautājumiem un Latvijas dienaskārtībā ir bijuši jautājumi, par kuriem „politikā ir bijis aizliegts diskutēt”. Viņš kritizēja to, ka jautājumus, kas saistīti ar stratēģisku izvēli Latvijas valsts un tautas interesēs, risina nevis uz „racionālā prāta pamata”, bet ar emocionālu argumentu, piemēram, K.Šadurska piesauktā Baigā gada izmantošanu. Līdzīgs novērtējums būtu jādod arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētāja vietnieka Gaida Bērziņa piebildei par to, cik liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir lojāli Krievijai.
