Diemžēl, līdzīgi kā daudzos iepriekšējos gadījumos, šie vainas un atbildības meklējumi vairāk notika nevis valdības, bet banku un sabiedrības „lauciņā”, uzrādot ļoti maz konkrētu kļūdu un konkrētu atbildīgo piemērus.
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ijabs uzsvēra minētās runas ekonomisko kontekstu un kritizēja Saeimas priekšsēdētāju, kur viņš ar uzstādījumiem par mācību stundu un valsts un sabiedrības partnerību bija iepriekš, kad varēja „rullēt”, nerēķinoties ar absolūti neko. Šim iepriekš pieļauto kļūdu uzstādījumam piekrita partijas „Jaunais laiks” valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kas ir arī Saeimas priekšsēdētāja biedre. Viņa atzina, ka „mēs paši” zināmā mērā esam savu valsti un sabiedrību noveduši šajās problēmās. Varētu būt slavējama paškritika, tikai politiķe neprecizēja, ko šai gadījumā izprot ar „pašiem” – politisko eliti vai tās „partneri” sabiedrību.
Arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK priekšsēdētāja vietnieks Gaidis Bērziņš uzsvēra nepieciešamību izvērtēt kļūdas, taču neattiecināja to vien uz valdībām un Saeimām, bet arī sabiedrību. Ja pārāk liela valsts pārvalde vēl bija kritika politiķiem, tad tālākā kritika jau bija veltīta bankām un cilvēkiem, kas vieglprātīgi ņēmuši kredītus. Paškritikas bija ļoti maz arī G.Bērziņa pozīcijā – viņš slavēja partijas 2006.gadā iezīmētos darāmos darbus, bet to neizpildi skaidroja ar to, ka partija ir pārāk maza un klusa. Kredītņēmēju vainošanu asi kritizēja I.Ijabs, kurš to uzskatīja par vairīšanos no atbildības.
Kritizēt būtu pamats arī partijas „Pilsoniskā savienība” Saeimas deputāta Kārļa Šadurska skaidrojumu nekustamā īpašuma tirgus neregulēšanai iepriekšējos gados. Viņš apgalvoja, ka valdībai pietiekami tuvu stāvoši biznesmeņi „paši no tā vārījās”, taču nevarēja nosaukt konkrētus cilvēkus. Līdz ar to šādi izteikumi liek domāt par pirmsvēlēšanu perioda reklāmu.
Partijas LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers, kurš pats ir bijis iepriekšējo valdību loceklis, ar kritizēšanu gan neaizrāvās. Par mierinājumu visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas satraucas par traģisko situāciju Latvijā, viņš uzsvēra, ka arī citās valstīs situācija ir diezgan smaga. A.Šlesers atzina, ka kļūdas ir bijušas, bet uzsvēra to neizbēgamību, jo „nekļūdās tas, kurš neko nedara”. Tomēr ir pamats jautājumam, vai tam, kurš dara un kļūdās, nav pēc tam arī jāsaprot un jāspēj norādīt, kur šīs kļūdas ir pieļautas – A.Šlesers debatēs to nevarēja. Viņš arī atklāja savu izpratni par atbildības uzņemšanos, skaidrodams to tikai ar kļūdu saprašanu.