Protams, pareizā nav viena atbilde starp šiem trijiem un vēl citiem aspektiem. Tomēr viens otru ietekmē vai pat nosaka. Politologs Ivar Ījabs, kurš televīzijas studijā gan nenonāca līdz tik skarbām kategorijām, nesen rakstā „Failed state. Latvija?” rakstīja: ”Pašreiz notiekošais nav nekāda pārejoša „krīze” kādā normālā, modernā demokrātiskā valstī. Te ir runa par nopietnām paša valstiskuma pataloģijām. (..) Pēdējo gadu laikā Latvijā ir norisinājies anarhisks ekonomiskas caurejas process. (..) Reformas? Atbildība? Pārmaiņas? Aizmirstiet! Ne jau tādēļ šīe ļaudis ir nākuši politikā. Savu cilvēku apgādāšana ar darbu, publisko līdzekļu novirzīšana savējiem, obligātie otkati no valsts un pašvaldību iepirkumiem”. Skarbi, varbūt strīdīgi, taču nav dzirdēts, ka kāds no apsūdzētajiem būtu pārliecinoši pierādījis pretējo.

Tai pat laikā par reformām, atbildību un pārmaiņām runā pie varas esošie, ar parlamenta priekšsēdi priekšgalā 4.maija svētku runā, un arī gaidāmajās vēlēšanās kandidējošie. Komentētājs ar mīlīgo pseidonīmu  Sēņu vīrs vakar www.knl.lv komentāros pirms raidījuma rakstīja par Gundara Daudzes 4.maija runu: „varētu pavaicāt šim gudriniekam, kāpēc viņš svētku runā aizmirsa pateikt, ka pie valsts problēmām lielākoties vainīgi ir negodīgi politiķi. Jā, Daudze atzina nemākulīgu valsts politikas skaidrošanu tautai, viņš sarāja pilsoņus, ka tie nemaksā nodokļus un nenokrāso žogus. Bet par politiķu godaprātu - ne vārda!” Taisnība. KNL vakarvakara telefonaptaujā dominējošais negatīvisms ir viens no daudzajiem apliecinājumiem, ka kopš 2007.gada protestiem saistībā ar KNAB, politiķu paštaisnums un vārdu neatbilstība darbiem vēl arvien ir krietni lielāka nekā gatavība atzīt sistēmisku negodprātību un gatavība meklēt kompromisus. Savas taisnības skaidrošana ar uzspiešanas iezīmēm un piekāpšanās sabiedrībai tikai gadījumos, kad citādi vairs nevar, dominē pār gatavību daudz atvērtākām, nedogmatiskākām un paškritiskākām pārvaldes formām.

Epopeja ap misiju Afganistānā ir viens piemērs problēmai gan no formas, gan satura viedokļa – parlamentārā republikā parlaments neuzskata par vajadzīgu, lai gan ir pretrunīgi viedokļi gan sabiedrībai, gan atšķirīga nostāja opozīcijai, publiski apspriest par Latvijas misijas statusu, apjomu, nodrošinājumu un tamlīdzīgi. Vakar KNL debatēs gan it kā izskanēja gatavība runāt par to, taču vēl nekas neliecina, ka tas nepaliks tikai deklaratīvā līmenī.
Arī tradicionālā vēsturiskā un etniskā polemika ap Uzvaras dienu un Uzvaras pieminekli politiķu vardu kaujās turpina realizēties it kā paralēlā realitātē. Tikmēr atbildības novelšana uz pilsētas būvvaldi par piemiņas plāksnītes padomju atbrīvotājiem atjaunošanu nez vai ir adekvāta pašvaldības mēra partijas it kā stingrajai stājai. Un sauklis „Atbalsti savējos!”, starp citu, skan ne tikai patriotiski, bet gana divdomīgi, ne tikai etniskos pretmetos vārda brīvības kontekstā, bet arī ņemot vērā koruptīvos astoņkājus ne vien satiksmes resorā, bet arī galvaspilsētas pašvaldībā. Savukārt ilggadīgo parlamentāro opozicionāru „Saskaņas centra” stingrā nostāja par starpnacionālo attiecību tēmām, bet nebūt ne tik konkrētais redzējums par valsts un galvaspilsētas mērķiem un stratēģiju, ir pamatīgs izaicinājums tā sauktajām latviešu partijām, kuras arvien biežāk pieļauj kopdarbību ar saskaņiešiem, - kas tad īsti ir tie kritēriji un principi sadarbībai vai tās neiespējamībai.

Šim visam pa vidu – kurš gan cits? Rīgas mēra kandidāts Ainārs Šlesers, kurš reklamē sevi kā vairāk darījušu, nekā visi Rīgas mēri kopā. It kā nebūtu, piemēram, Valsts kontroles kritisko revīziju par lidostu un valsts autoceļiem. Uz jautājumu par līdzšinējo atbildību ilggadīgā ministra atbildē nav nekāda sakara ar valstiskuma pataloģijām, ekonomisko caureju un otkatiem. Ir tikai viena aprauta frāze, pēc kā atkal seko runas plūdi par ekonomisko attīstību, arī vērtības reducējot naudiskās kategorijās un citējot pašam sevi, ka labākos politiskos lēmumus var pieņemt tas, kurš vismaz putekļu sūcēju ir pārdevis. Tikmēr sīks, bet zīmīgs verbālās caurejas piemērs ir tas, ka pat tik lakoniskos un koncentrētos materiālos kā video reklāma un partijas priekšvēlēšanu programma solītā vidējās algas summa atšķiras par 100 latiem.
Nenoliedzami, ka Šlesers šajās vēlēšanās startē ar pamatīgu, varbūt pat nepieredzētu izaicinājumu saviem politiskajiem konkurentiem un sabiedrībai. Politiskie konkurenti, vismaz spriežot pēc vakar studijā notiekošā, izvēlas pārlieku necensties apšaubīt eksministra apgalvojumus. Tomēr šī ir atklāta un demokrātiska konkurence, kurā gan medijiem un to informatoriem, gan politiķiem pienāktos daudz pamatīgāk izvērtēt, cik patiesi ir šīs, šobrīd visskaļākās priekšvēlēšanu kampaņas apgalvojumi, un vai tie ir ceļš uz tām pārmaiņām, par ko tik daudz runājam. Vai solīto investīciju, darbavietu radīšanas un citu projektu īstenošana, ir ceļš uz krīzes pārvarēšanu visiem vai dažiem vairāk uz pārējo rēķina. Vai, ņemot vērā līdzšinējos precedentus, šie projekti nedraud ar pārlieku augstu cenu, nesamērīgi lielus valsts resursus šo projektu īstenošanai iesūcot arvien vēl jaudīgajā mežonīgā kapitālisma putekļu sūcējā.