Protams, vēl tuvredzīgāk būtu pakļauties dažādu interešu grupu spiedienam un saglabāt visus līdzšinējos izdevumus laikā kad ieņēmumi samazinās, tādējādi vairojot budžeta deficītu. Tā nu ir šīs valdības un šī parlamenta dilemma – vai nu nepopulāri lēmumi vai vēl dziļākas problēmas valstij. Tomēr nerodas pārliecība, ka ir izvērtēti visi varianti un visas alternatīvas un nepopulārajiem lēmumiem ir konsekvents pamats.
Pensiju izdevumi ir ap miljardu gadā, pret ko šobrīd gan no tiesiskuma, gan taisnīguma viedokļa strīdīgajā mazo pensiju neindeksācijā ietaupītie 11 miljoni ir viena simtdaļa. Protams, no šāda īpatsvara ieņēmumu vairāk nerodas. Taču vēl arvien ir strīdīgi, vai starptautiskie aizdevēji tiešām aizlieguši tieši šo indeksāciju un vai šāds aizliegums vispār ir iespējams Latvijas konstitūcijas kontekstā. Nedzird arī argumentus, ka pirms lemšanas būtu pienācīgi izvērtēti varianti gan saistībā ar vakar pieminēto pensionēšanās vecuma izmaiņu pie maza darba stāža, gan sociālā budžeta struktūru, gan saistībā ar pamatbudžeta saistībām pret sociālo budžetu, gan valsts iemaksu otrā līmeņa pensijām novirzīšanu pirmajam līmenim. Nav arī versiju par to, ka pensionāru sociālo situāciju mēģinātu risināt ar resursu pārstrukturēšanu mazturīgajiem pašvaldībās, atvieglojumiem veselības aprūpē un tamlīdzīgi. Jo, protams, daļai gan mazo, gan viduvējo pensiju saņēmēju ir atbalstītāji un apgādnieki ģimenēs, savukārt pret pārējiem, kuriem šāda atbalsta nav, valsts nodokļu pārdalītāju personā neizpilda minimālo pienākumu. Kas arī šajā krīzes laikā nebūtu par daudz prasīts.
Versijai par otrā līmeņa iemaksu pārstrukturēšanu vēl arvien pietrūkst argumentētu un konkrētu atbilžu par to, ciktāl tas negrauj pensiju sistēmu ilgtermiņā un vai vēl svarīgāks plāns nebūtu jau līdz šim uzkrātā kapitāla izmantošana Latvijas tautsaimniecībā. Diemžēl šajā pēdējā jautājumā, šķiet, nesamērīgi liels šķērslis ir resoriskā norobežošanās – sak, šis ir labklājības, šis finanšu, bet šis ekonomikas resora dārziņš. Lai gan nezāles visos saaugušas vienādas.

Tieši ministriju koordinācija, starp citu, valdības deklarācijas labklājības sadaļā minēta pirmajā punktā sadaļā „Ģimenes politika”, solot veidot ilgtspējīgu ģimenes valsts politiku. Trīs miljonu ekonomija uz ģimenes valsts pabalstiem un piemaksām bērna piedzimšanas pabalstiem uz simtiem miljonu lielo pabalstu budžetu fona gan nešķiet ilgtspējības labākais piemērs. Atkal, protams, jāapzinās, ka naudas līdzekļu budžetā kļūst mazāk un dažām ģimenēm šie samazinājumi nav eksistenciāli un nav izšķiroši saistībā ar bērnu laišanu pasaulē (vai Latvijā, kā zīmīgi vakar tika piebilsts). Taču citiem ir. Un atkal nav versiju par alternatīviem atbalstiem, atkal diferencēšanas versijas tiek pieļautas pēc tam, kad publika satracināta ar cietiem paziņojumiem, cik un kad samazinās visiem. Cerams, ka vismaz vakar publiski paustā apņemšanās jebkādas izmaiņas neattiecināt uz vecākiem, kas jau gaida bērnus, netiks aizmirsta.

Sociālās sfēras būtiska un nu jau kritiska sadaļa, kas ir skatāma samērībā ar jau minētajām pensijām un vecāku pabalstiem, arī invalīdu sociālo nodrošinājumu un citiem jautājumiem, ir bezdarbnieku pabalsti un citi izdevumi nodarbinātības jautājumiem. Nodarbinātības pabalstu kopapjoms ir virs 100 miljoniem, neskaitot pamatbudžeta izdevumus darba tirgus jomā un Eiropas struktūrfondu līdzekļus, kas ir vēl desmiti miljonu. Pagaidām vēl diezgan vispārīgi tiek raksturoti plāni mainīt bezdarbnieku pabalstu sistēmu, īstenot struktūrfondu izmantošanas izmaiņas, darbavietu subsidēšanu, sabiedriskā darba variantus. Konkrētības trūkst par to, cik liels bez darba palikušo skaits tiks atbalstīts kādu summu ietvaros, vai būs kādi minimālie un maksimālie kritēriji, kādas tiek piedāvātas bezdarbnieku apmācības sistēmas optimizācijas iespējas. Taču tieši šī, visstraujāk sliktā nozīmē progresējošā labklājības nozares sadaļa prasītu daudz lielāku konkrētību, jo pretējā gadījumā tā radīs spiedienu uz pensiju un citu pabalstu samazināšanu. Iespējams, nesamērīgu un nelīdzvērtīgu spiedienu.

Tendences par to, kādai sociālajai krīzei Latvija tuvojas, vakar ar uzskatāmiem piemēriem raksturoja Samariešu apvienības direktors - par pensionāriem bez dzīvesvietas, māmiņām ar bērniem un vēl darbaspējīgiem bezdarbniekiem, kas meklē sociālo palīdzību. Taču sabiedrisko organizāciju lielāka iesaistīšana valsts un pašvaldību funkciju efektīvākā realizēšanā vēl arvien lielā mērā ir vēlamības izteiksmē. Taču, ja tas šobrīd netiks steidzami risināts vai plānots, tad rudenī, kad sociālā krīze varētu sasniegt kulmināciju, būs par vēlu. Vilinošā dienaskārtības noteikšana attiecībā uz pensijām vai pabalstiem tikai vienu, acīmredzami nepietiekamu valsts budžeta grozījumu ietvaros, ir tuvredzība, kam ir maz sakara ar kompleksu valsts sociālo politiku.