Dombrovska valdība, protams, saņem nesalīdzināmi lielāku politisko kredītu nekā tas ir bijis līdzšinējai valdībai. Tomēr, politekonomiskās līdzībās runājot, ir acīmredzamas pretrunas par to, kurš cik lielu daļu no šī kredīta grib saņemt, un izmantot politisko procentu pelnīšanai. „Jaunais laiks”, visticamāk, sabiedrībā šobrīd izpelnās lielāko uzticēšanās daļu, zināmu piešprici dod arī „Pilsoniskā savienība”, un pārējo, Tautas partijas, ZZS un TB/LNNK,  jaunās un arī līdzšinējās koalīcijas partneru pienesums nez vai ir lielāks. Tomēr koalīcijas deputātu skaita vairākums ir viņu pusē, un, piesaucot jaunās sejas viņu pārvaldītajos resoros, „vecie jaunie” acīmredzami demonstrē vēlmi nekļūt par mazāk nozīmīgiem varas stutētājiem. Necenšoties atzīt kļūdas vai arī sacenšoties savstarpējos „laipnībās”. Uz šī fona trūkst pamata saukt šo starppartiju konstrukciju par vienotas politikas koalīciju. Tas izpaužas arī daudznozaru labo deklaratīvo nodomu apkopojumā zem valdības deklarācijas nosaukuma, kā arī neatliekamo pasākumu sarakstā, kurā gan nav ne neatliekamības termiņu, ne kritēriju, kāpēc šie pasākumi lai vispār būtu pietiekami valsts maksātspējas nodrošināšanai.

Krīze, gan valsts budžetā, gan ekonomikā, vēl tikai būs, ja nerīkosimies uzreiz – tā ir tēze, ko daudzina gan valsts bankas prezidents, gan daudzi dažādu nozaru līderi un lietpratēji. Uz šī fona bažas par politiskā kredīta drīzu izsīkšanu rada valdības deklarētā nevarēšana, jau darbu uzsākot neparedzēt striktāku budžeta izdevumu samazināšanu un skaidrākus valsts līdzekļu ieguldījumu virzienus un kritērijus. Turklāt, runa nav tikai par naudas apjomiem, bet arī tās izlietošanas analīzi. Piemēram, nu jau daudzkārt piesauktais 2006.gads kā indikatīvais rādītājs valsts budžeta izdevumiem, patiesībā vairākās nozarēs ir, bet citās nav sasniegts, kas vairo šaubas par izdevumu samazināšanas taisnīgumu. Tas attiecas gan uz darbinieku skaitu ministriju centrālajos aparātos un valsts pārvaldē kopumā, gan atalgojumiem, kuri, neaizmirsīsim, sabiedriskajā sektorā trīs gadu laikā auguši par 61%, pret ko šībrīža samazinājums par 20%, kontekstā ar darba tirgu un bezdarba apjomu privātajā sektorā, būtu vērtējams pavisam citādi. Līdzās skaitliskai argumentācijai liels izaicinājums valdībai ir arī daudz piesauktie funkcionālie auditi un strukturālās reformas – kā nekā pasākumi ar līdzīgiem nosaukumiem jau tika veikti aizvadītajos gados līdzšinējo koalīciju vadībā, bet rezultāts ir tāds, kāds ir. Nevaldības organizāciju un privātuzņēmēju ne tikai līdzdalība, bet arī noteicošā loma valsts pārvaldes pārveidē – tas, šķiet, ir galvenais indikators, vai kaut kas mainīsies pēc būtības, ne tikai deklaratīvi.

Attiecībā uz valsts prioritāšu noteikšanu – tas, neapšaubāmi, ir strīdīgs jautājums, lai atbalstot vienu, negremdētu kādu citu. Tomēr kaut ko darīt šajā jomā liktu ierobežotais  resursu apjoms – piemēram, allaž pieminētie Eiropas Savienības struktūrfondi, patiesībā, visās nozarēs un virzienos vienlīdz ieguldīti, izrādīsies niecīgs ieguldījums katrā no tiem. Ar prioritāšu jēdzienu, iespējams vēl jo vairāk jāoperē attiecībā uz politisko principu definēšanu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā – par valsts atbalsta apjomu un kritērijiem sociālajā politikā, nekontrolētības un nereglamentētības pakāpi uzņēmējdarbībā, un tamlīdzīgi. Zīmīgi, ka arī šīs lietas valdības plānos ir, labākajā gadījumā, deklaratīvas. Iespējams, tāpēc, ka praksē šo lietu vienīgā īstenošana nozīmē tiešu līdzšinējo partokrātisko „jumtu” likvidēšanu un atteikšanos no korporatīvi koruptīvajām elites saitēm. Kas arī būtu īstais mērs šīs valdības uzticības kredīta tērēšanai. Un tieši šīs lietas ļautu naudiski atpelnīt starptautiskos kredītus. Bet, ja šīs process pakļausies starppartiju kompromisiem valdības pašmērķīgai noturēšanai, tad iztērētais uzticības kredīts un tā procenti pārvērtīsies naudā, kas būs jāpieskaita līdzšinējiem aizdevumiem, un par ko norēķināties atkal nāksies nevis politiķiem, bet visiem nodokļu maksātājiem.