Politiķu uzstādījumi par pārmaiņām un par jauno ir tradicionālās rutīnas stilā, no jauna klāt nākusi gandrīz vai mantra par draudošajiem nepopulārajiem lēmumiem. Netiek diez ko runāts ne par attiecībām starp sabiedrību un varu, ne par citādu atbildību. „Jaunā laika” līderi daudzina cerību, ka krīzes situācija liks mobilizēties un mainīties. Tikmēr no Tautas partijas pēdējā laika viena no galvenajiem runasvīriem Edgara Zalāna nedzird neko tādu, kas liecinātu par izmaiņām tās partijas politikā, kuru sabiedrībā pārliecinoši atzinuši par viskorumpētāko. Ministri divās tajās nozarēs, kurās par būtisku reformu nepieciešamību runāts jau vairāk nekā ilgi, veselībā un izglītībā, tikai daudzina, ka jāturpina iesāktais. Vien Jānis Dūklavs piesardzīgi, tomēr pauž apņēmību mainīt akcentus lauksaimniecības politikā.

Nevalstisko organizāciju līderi runā par cerībām uz veiksmīgāku dialogu, domāšanas un attieksmes maiņu, taču nenoslēpjamas ir arī bažas, ka arī šoreiz cerības neīstenosies dzīvē.

Protams, varbūt, ka tas ir pārāk pesimistiski un lūzums ir tuvu. Tomēr pagaidām tā ir atlikšana uz rītu, lai gan vajadzēja jau vakar. Var jau necitēt svēto tēvu pēdējā laika tekstus par to, ka ekonomiskās kaites nepārvarēt bez morālas atveseļošanās. Taču ja ne morāles, tad vismaz ideju kategorijās - būtu naivi domāt, ka, ja visur pasaulē spriež par to, ka tā, kā līdz šim, dzīvot nevarēs, un pārskatāmi ir gan kapitālisma būtība, gan solidaritātes principi, tad Latvijā varēsim ieslīgt parādos pāri galvai, mazliet pievilkt jostas, un turpināt bez jaunām idejām un bez citādas pieejas. Tā nevar saglabāt pat iespēju izveidot valsti ar tādu labklājību, taisnīgumu, drošību, sasniegumiem, perspektīvām un vēl daudz ko citu, ko pašiem gribētos.

Var jau būt, ka „Jaunā laika” allaž skaļi idejisko principu karogs nolaists tādā kā pusmastā ar gudru ziņu – lai panāktu, ka šāda valdība vispār tiek izveidota un ka nerullē tālāk līdzšinējā koalīcija. Patiešām, cerības uz pārmaiņām pie līdzšinējās varas konstrukcijas dominantes būtu vēl mazākas. Tomēr, lai cik lamātu Ivaru Godmani par stilu, tautpartijiešus par nelietību un zaļzemniekus par liekulību, „Jaunajam laikam”, ar Valdi Dombrovski priekšgalā, būtu jārāda alternatīvas gan pēc formas, gan pēc satura.

Tiesa gan, jau tagad valdības sastāva izveidi, bez jebkādiem uzstādījumiem par realizējamo politiku un prioritārajiem darbiem, var salīdzināt arī ar ratu jūgšanu priekšā zirgiem. Jo krīzes pārvarēšanas ratu vilcējs valdība būs vien tad, kad būs saprasts, kādu kravu kurš grib un var pavilkt. Protams, var jau vēlreiz cerēt, ka arī šī ir kāda taktiska viltība. Tomēr, ja līdzšinējie un potenciālie turpmākie valdības locekļi demonstrē vaimanoloģijas paraugus par savu nozaru trūcīgumu un attīstības priekšlikumi ir vien pašu radītās birokrātijas samazināšana, bet nav kopskata par to, cik un priekš kā valstij ir resursi šodien, lai to būtu vairāk rīt, tad no potenciālā premjera un finanšu ministra gribētos sagaidīt citādu pieeju un jelkādu konkrētību par šo kopskatu. Ja potenciālie koalīcijas partneri no iepriekšējās valdības iebildīs pret jaunām, lai cik šķietami nepopulārām, bet pamatotām idejām, tad tas ļaus daudz uzskatāmāk novērtēt spēju mainīties, nekā runas par LPP/LC partijas (ne)iesaistīšanu valdībā.

Ja būtisku pārmaiņu nav, centieni Starptautiskā Valūtas fonda prasību dēļ mazliet efektīvāk uzturēt pašreizējās valsts sociālās, iekšējās drošības, izglītības, veselības, infrastruktūras un citas funkcijas, kurās hroniski trūcis ieguldījumu nākotnei, ir dzīve ar deficītu uz nodokļus maksājošā biznesa izdzīvošanas un aizdevuma rēķina. Tad, labākajā gadījumā, tas ir ceļš uz atliktu valsts maksātnespēju un vēl lielāku krīzi 2011.gadā. Kad aizdevumu vairs nebūs, bet arvien lielāku daļu no pašu ieņēmumiem nāksies tērēt aizdevuma procentiem un pamatsummas atmaksai. Nemaz nerunājot par to, ka tas ir risks, parādu atkarībā un nabadzībā grimstot, zaudēt ne tikai materiālos, bet arī intelektuālos resursus, līdz ar to - savu suverēno pašnoteikšanos . Principiāli jauna, no iespējām, nevis vajadzībām izrietoša pārvalde un pašpārvalde, uz rezultātu un konkurences principiem balstīta nodokļu pārdale, lielāka motivācija stiprākajiem un solidārs sociālā minimuma nodrošinājums vājākajiem, skaidri argumentētas ambīcijas starptautiskā mērogā -  tie varētu būt daži no vadmotīviem, uz kuru pamata jaunajai valdībai radīt jaunas pieejas, plānus un risinājumus. Nevis kārtējos, bet - patiešām jaunus.